Pensiju sistēmas 2.līmeni ieviesa 2001.gada 1.jūlijā, kas bija pēdējais trešais valis, uz ko pašreiz balstās Latvijas pensiju sistēma. Gan 1995.gadā, kad tika radīta pensiju reformas koncepcija, gan arī 1999.-2000.gadā, kad tika strādāts pie normatīvās bāzes, lai ieviestu 2.līmeni, mums skats uz nākotni bija daudz cerīgāks, nekā tas ir šodien. Jau 1995.gadā mēs apzinājāmies, ka Latvijā nākotnē būs liels veco ļaužu skaits, kas arī bija pamats pensiju reformas nepieciešamībai. Pensiju sistēmas 2.līmeņa būtība ir, nepalielinot sociālās apdrošināšanas iemaksu apjomu pensijām (20%), daļu atstāt 1.līmenī jeb tā saucamajā paaudžu solidaritātes līmenī, kur esošo iemaksu veicēju iemaksas tiek tērētas esošo pensiju izmaksai, bet tai pašā laikā iemaksas tiek reģistrētas individuālajos kontos, lai aprēķinātu pensiju nākotnē. Savukārt, 2.līmeņa iemaksas jau kā reāla katra iemaksu veicēja nauda tiek ieguldīta finanšu tirgū līdz pensijas vecuma sasniegšanai, kas nopelnītā veidā atgriežas, sasniedzot pensijas vecumu. Ieviešot pensiju sistēmas 2.līmeni, likumdevējs lēma, ka ar 2010.gadu iemaksas vienlīdzīgās daļās sadalīsies starp 1.līmeni (10%) un 2.līmeni (10%), līdz tam nosakot pakāpenisku pāreju (šobrīd 8% tiek novirzīti 2.līmenim un 12% - 1.līmenim). Vienlaikus likumdevējs noteica, ka tiem sociālo iemaksu veicējiem, kas dzimuši pēc 1971.gada 1.jūlija līdzdalība 2.līmenī ir noteikta obligāta, savukārt tiem, kas dzimuši no 1951.gada 2.jūlija līdz 1971.gada 1.jūlijam (ieskaitot), - brīvprātīga.
Latvijai salīdzinoši ilgu laiku bija labvēlīga demogrāfiskā situācija (salīdzinoši augsts darbspējīgo iedzīvotāju skaits un zems veco ļaužu skaits), kā arī pēc 90.gadu krīzes Latvijā pakāpeniski uzlabojās tādi ekonomiskie rādītāji kā nodarbinātības līmenis un iekšzemes kopprodukts, kuru izaugsmi veicināja arī iestāšanās ES un investīciju ieplūdums valstī. Visi šie faktori nodrošināja līdzekļu pieaugumu valsts budžetā un tai skaitā sociālās apdrošināšanas budžetā. Visu šo faktoru ietekmē ilgtermiņa prognozes liecināja, ka no 2010.gada varēsim atļauties 2.līmenim novirzīt 10% no sociālās apdrošināšanas iemaksām, kas nozīmētu, ka par nākamo pensionāru pensiju vienlīdzīga atbildība būtu valstij un paša potenciālā pensionāra rīcībai - izvēlētajam ieguldījumam finanšu tirgū. Jāsaka gan, ka Labklājības ministrija jau sākotnēji bija pret tik lielu 2.līmeņa likmi, tomēr toreiz banku lobijs bija pārāks par racionāliem iebildumiem. Turklāt 2000.gadā spriedām par lietām, kas šķita relatīvi tālu un reālajā dzīvē nepārbaudāmas.
Lai gan iepriekšējos gadus likmes pārdale starp pensiju sistēmas 1.līmeni un 2.līmeni finansiāli noritēja veiksmīgi, Latvijas fenomens izraisīja neizpratni no citu ES valstu puses, t.i., vai valsts var atļauties tik daudz novirzīt 2.līmenim, jo, novirzot tik ievērojamu daļu no sociālās apdrošināšanas iemaksām ilgtermiņa uzkrājumam nākotnei, naudas var nepietikt esošo pensiju izmaksām. Pat bagātā Zviedrija atļaujas 2.līmenim novirzīt tikai 4%. Vienlaikus jāpiebilst, ka sociālās apdrošināšanas budžeta izpilde jeb pārpilde (pat pie tik augstas 2.līmeņa likmes) radīja maldinošu ilūziju, ka sistēma spēs pavilkt vēl neskaitāmas saistības, piemēram, vecāku pabalstus, piemaksas pie pensijām (kas pensiju sistēmas koncepcijas ietvaros bija paredzētas no valsts pamatbudžeta). Protams, globālā finanšu krīze un pašmāju ekonomiskā krīze ir ietekmējusi gan valsts budžeta situāciju, gan liek paraudzīties uz lietām savādāk, nekā tas bijis nosacīti treknajos gados.
Tātad vēlos uzdot jautājumu – vai valsts var atļauties jau šodien novirzīt 8% 2.līmenim? Nē, nevar. Ne tikai no valsts budžeta raugoties, bet arī no cilvēka nākamās pensijas puses.
Pirmkārt, aplūkosim reālos 2.līmeņa rezultātus, proti, kāds ir bijis reālais vidējais ienesīgums (atņemot inflācijas ietekmi). Rezultāti nav iepriecinoši, jo tikai 2001.-2002.gadā 2.līmeņa reālā peļņa ir bijusi lielāka par 1%. Starp citu arī 1.līmeņa kapitāls, lai nezaudētu tā vērtību, ikgadu tiek aktualizēts ar tā saucamo kapitāla indeksu, kas ir atkarīgs no sociālās apdrošināšanas iemaksu summas un maksātāju skaita izmaiņām. Tikai 2002.gadā 2.līmeņa ienesīgums bija lielāks nekā 1.līmeņa ienesīgums.
Otrkārt, veicot 2.līmeņa iemaksu likmes samazināšanas finansiālo ietekmi, tika veikti aprēķini, ka kopējie sociālās apdrošināšanas budžeta ieņēmumi palielināsies par 106,3 milj. latiem. Taču likmes samazināšanas mērķis nav novirzīt naudu tikai šodienas patēriņam, bet aicināt likumdevēju pārskatīt Latvijas pensiju sistēmas spēju noturēt 2.līmeņa iemaksu likmi 10% apmērā ilgtermiņā.
Tāpēc finanšu krīzes apstākļos ir piedāvāts noteikt samazinātu iemaksu likmi dažus gadus un jau 2012.gadā atgriezties pie likmes 6% apmērā, kas būtu nosakāma ilgtemiņā, jo skaidrs arī tas, ka nākotnes pensionāru pensijas nespēs nodrošināt tikai un vienīgi valsts sistēma.
Savukārt, raugoties no cilvēka viedokļa, kredītiestāžu biedēšana ar lieliem nākotnes pensijas zaudējumiem ir mīts, ko apliecina savulaik sadarbībā ar Pasaules Banku izveidotais pensiju aprēķina modelis. Jāuzsver, ka likmes samazinājuma rezultātā kopējais pensijas kapitāls (20%) nesamazinās, un tā iemaksu daļa, kas tiek samazināta 2.līmenim, tiek atgriezta 1.līmenī un reģistrēta katra individuālajā kontā, un nākotnē tiek izmantota, aprēķinot 1.līmeņa pensiju.
Lai uzskatāmi novērtētu aprēķinātās pensijas lielumu, parasti pensija tiek salīdzināta pret darba mūža ieguldījumu. Piemēram, personai, kura dzimusi 1975.gadā un kurai dalība 2.līmenī ir bijusi obligāta, pensijā dodoties 62 gadu vecumā, pie pieņēmuma, ka 2.līmeņa vidējais reālais ienesīgums turpmāk būs 3%, aprēķinātā pensija būs 62% no darba mūža ienākumiem(ja 2.līmeņa likme netiktu samazināta, tad šis rādītājs būtu – 60,4%). Savukārt, personai, kura dzimusi 1960.gadā un kurai dalība 2.līmenī ir bijusi brīvprātīga, aprēķinātā pensija būs 69,7% no darba mūža ienākumiem (ja 2.līmeņa likme netiktu samazināta, tad šis rādītājs būtu – 69,4%). Tātad likmes pārdale starp abiem pensiju līmeņiem nākotnes pensiju varētu ietekmēt pavisam nedaudz – konkrēti šais piemēros pat mazāk kā 2%punkta ietvaros. Protams, ka šie rādītāji ir ļoti atkarīgi no 2.līmeņa ienesīguma, kur reālais ienesīgums varētu būt arī zemāks par 3% (kas, skatot faktisko izpildi, līdz šim ir visai reāls pieņēmums). Tātad rezultāti liecina, ka patiesībā neviens no likmes pārdales nekādā gadījumā nezaudē ne 40%, ne pat 75%, kā tas izskanējis publiskajā telpā no banku sektora puses.
Visbeidzot vēlos uzsvērt, ka Latvijai nekādā gadījumā nav jāatkāpjas no trīs līmeņu pensiju sistēmas, taču ir jāsabalansē demogrāfiskie un finansiālie riski starp dažādām paaudzēm, jo jau tuvākajā nākotnē, iespējams vajadzēs runāt arī par pensijas vecuma paaugstināšanu līdz 65 gadiem.