Peters: ko vainot pēc 21 gada?

Jānis Peters, dzejnieks

Biju viens no tiem, kas pirms 21 gada - 1988.gadā - organizēja plēnumu. Tai paaudzei, tā plēnuma dalībniekiem bija savs vēstījums sabiedrībai, šogad sanāksmei acīmredzot arī tāds būs, tikai citādāks. Šodien ekonomiskā situācija ir slikta, sabiedrība morāli degradējusies, un tas notiek mūsu valstī. Bet tā ir mūsu ekonomika, tā ir mūsu politika un tā ir mūsu valsts. Iepriekšējā plēnuma laikā tā nebija mūsu valsts, tā bija valsts, kurai mūsu nācija bija pakļauta, līdz ar to bija cits vēstījums. Tagad, domāju, var salīdzināt tikai to, ka cilvēki un sabiedrība ir ar kaut ko neapmierināti. Tā vaina, acīmredzot, meklējama pašos. Tie ir mūsu trūkumi, mūsu nelaimes un pašu vainas. Toreiz mums daļēji bija vieglāk, mēs varējām vainot komunistisko režīmu, bet ko mēs šodien varam vainot - demokrātiju? Mēs taču nevaram vainot demokrātiju.
Plēnumiem - kā tam, tā šim - būs kopīgs tikai tas, ka kaut kas šajā vēstījumā paudīs neapmierinātību vai sašutumu. Rokas neceļas salīdzināt vienu no padomju sociālistiskajām republikām Latviju ar atjaunoto Latvijas republiku.
Daļa no tiem, kas runās, runāja jau toreiz, bet lielākā daļa būs citas paaudzes cilvēki. Es varētu novēlēt tikai to, lai šai jaunajai paaudzei būtu tikpat liela ietekme uz sabiedrību, kāda toreiz bija mums.

Knuts Skujenieks, dzejnieks

Plēnumā runāšu par divām lietām. Būtībā svarīgākais ir nevis literatūras radīšana, jo tā notiks jebkurā situācijā, varbūt pat savā ziņā sekmīgāk, nekā labākos laikos. Svarīgāks ir jautājums par iespēju publicēties un tas, kā uzrakstītais nonāk līdz lasītājam. Es joprojām uzskatu, ka augstais PVN grāmatām uzlikts nepārdomāti, jo galu galā grāmata ir viens no tautas garīgās izdzīvošanas jautājumiem. Būtiskas ir divas lietas – atvieglot literatūras pieejamību cilvēkiem, jādomā, kā veidot lētākus izdevumus, ne tik lepnus un dārgus, lētākas grāmatu sērijas finansiālā, ne satura ziņā. Otra lieta ir finansējums Kultūrkapitāla fondam. Arī par to ir jārunā, jo šobrīd samazinājums ir mehāniska un bezatbildīga rīcība. Ar 1988.gada plēnumu to salīdzināt nevar. Es nekad neko ar neko nesalīdzinu, jo tas ir neprecīzi un reizēm pat bīstami. Katram laikam ir sava situācija.

Edgars Vērpe, Valsts kultūrkapitāla fonda direktors

Plēnumā runāšu par to, ka  lietas jāvada saturīgi, jo tas, kas šobrīd notiek, atstāj graujošu iespaidu uz kultūru. Ir jāskaidro un jārunā par to, ka kultūra nav patērējoša, bet arī investējoša un līdzekļus piesaistoša. Paralēles starp plēnumiem varētu būt tajā ziņā, ka ir nobriedusi situācija, ka ir kaut kas jādara, tomēr situācija ir pavisam cita un arī problēmas ir citas. To vai plēnumam būs kāda pievienotā vērtība, nevaru pateikt.