Atsaukšanās uz likumu ir neveiksmīga, jo nokaitinātais pilsonis var jautāt, kāpēc vienos gadījumos likums tiek pildīts, savukārt citos tiesiskā paļāvība netiek ievērota? Politiķis nevar apelēt pie sabiedrības nosacīti turīgākās daļas sirdsapziņas - jums taču to astoņu latu pabalstu tik izšķirīgi nevajag - un gaidīt, ka cilvēki solidaritātes vārdā atteiktos no likumā paredzētā, un vienlaikus sev juridiski pienākošos mierīgi akceptētu.
«Stāsts» ir ne tikai par darbinieku atalgojumu. Paveramies uz budžeta iestāžu sludinātājiem iepirkumiem. Var saprast šajās iestādēs strādājošos, kuri nesaprot, kāpēc tiek pārmesti iepirkumi dažu tūkstošu latu apmērā, kas turklāt nebūt nav klaja naudas šķiešana, bet konkrētajai iestādei it kā tiešām vajadzīgi. Un atkal - nu, nesaprot pilsonis, kāpēc semināru nevar rīkot pašas iestādes telpās (pat ja citu telpu īre izmaksā vien simts latu), kāpēc iestādes darbinieki nevis paši izgatavo informatīvus materiālus, bet pasūta tos citiem (pat ja rēķins ir tikai 1000 latu).
Valsts pārvaldē strādājošie ir neapskaužamā situācijā (par iemesliem būtu cita diskusija). No vienas puses, viņus noteikti aizvaino nebeidzamie dažādu interneta komentētāju aicinājumi strādāt par minimālo algu un vēl pašiem nākt uz darbu ar savu tualetes papīru. No otras puses, šīs naidīgās attieksmes pamatā ir arī neziņa par to, ko īsti šie pārvaldē strādājošie dara, cik viņi ir nepieciešami. Piemēram, ja premjers vispirms būtu mēģinājis savlaicīgi un saprotami sabiedrībai izskaidrot sava biroja darbinieku pienākumu apjomu un nozīmi, daļa no sašutušajiem ziņu par algu paaugstināšanu varbūt uztvertu mierīgāk.