Tas ir zemāks reitings nekā togad 13. janvārī, kad Saeimas logos lidoja akmeņi. Tas ir krietni zemāks nekā sen aizmirstajos lietussargu revolūcijas laikos. Daudz zemāks nekā mitoloģizētās oligarhijas ziedu laikos ar premjeru Kalvīti priekšgalā. Tas ir tikpat zems kā dienā, kad Valdis Zatlers atlaida Saeimu un tauta viņam aplaudēja.
Varbūt Saeima vēl nav iestrādājusies, saka vieni. Varbūt nav nemaz tik traki - atsevišķām partijām reitings ir augstāks nekā Saeimai, atsevišķiem politiķiem arī - saka otri.
Saeimas reitings tiešām tikai daļēji atspoguļo iedzīvotāju vērtējumu Saeimas izdarītajiem darbiem, kuru nav nemaz tik daudz. Apstiprināts tas pats premjers. Ievēlēta tā pati Saeimas priekšsēdētāja. Nodemonstrēts tas pats melīgums. Pilnīgi izgāzta Vienotības un Zatlera kopīgā pasaciņa par oligarhiem. Arī bez oligarhiem, kuru dēļ Zatlers atlaida parlamentu, Saeimas reitings ir 12%.
«Man šķiet, ka šobrīd jābūt aklam jau ar abām acīm, lai neredzētu, ka mums ir sistēmiskas problēmas,» saka Arnis Kaktiņš, sociologs, kurš visu savu mūžu ir turējis roku uz Latvijas demokrātijas pulsa. Mērot to nevis subjektīvi, bet, cik iespējams, objektīvi - ar skaitļu, ar kvantitatīvu un kvalitatīvu sabiedriskās domas pētījumu palīdzību.
Ja kāds domā, ka zemie uzticības reitingi, ķibeles, trūkumi, korupcija un meli ir šīs paaudzes politiķu problēma, viņš smagi maldās. Pirms astoņdesmit gadiem dzīvoja cita paaudze un problēmas bija tās pašas. Kad 1934. gada maijā Kārlis Ulmanis patrieca Saeimu, tauta viņam uzgavilēja - tāpat kā 2011. gada maijā. Ne tāpēc, ka tauta gribēja diktatūru. Bet tāpēc, ka bija piegriezies, kā pareizi piezīmēja Ulmaņa pēcnācējs Zatlers.
Diemžēl pēcnācējiem reti izdodas atkārtot. Kārlis Ulmanis gribēja ne tikai amatu. Viņš tiešām gribēja mainīt valsti un dod latviešu tautai labumu. Ar to viņš atšķiras no pēcgājējiem, kuriem acīmredzami rūp tikai amati un komforts. Diemžēl Ulmanis neizmainīja Satversmi, viņš tikai apturēja tās darbību. Viņš baidījās zaudēt varu. Šodien latviešiem ir citas bailes.