Izņēmums nav arī pirmsskolas izglītības sistēma - tā ilgstoši gaida būtiskas pārmaiņas, kas skartu gan pirmsskolas izglītības iestāžu finansēšanas modeļa pārskatīšanu, gan garo rindu samazināšanu uz vietām pašvaldību bērnudārzos.
Lielākās bērnu rindas ir lielajās pilsētās, īpaši Rīgā, kur, pēc pēdējiem datiem, uz vietu pašvaldības bērnudārzā gaida aptuveni 5000 bērnu. Ir jāsaprot, ka šāda situācija rada virkni sociālu un ekonomisku problēmu.
Pirmkārt, ja bērns netiek pašvaldības bērnudārzā un ja apmaksāt vietu privātajā bērnudārzā vecākiem nav pa kabatai, viens no vecākiem nonāk neapskaužamā situācijā - uz nenoteiktu laiku ir atlikta pieaugušā atgriešanās atpakaļ darba tirgū, kas būtiski mazina gan konkrētās ģimenes ikmēneša ieņēmumus, gan kopējos valsts nodokļu ieņēmumus.
Otrkārt, nesakārtotajam pirmsskolas izglītības iestāžu jautājumam ir negatīva ietekme uz demogrāfijas situāciju, jo ģimenes uz nākotni raugās ar ievērojamu pesimismu.
Iespējamais rindu problēmas risinājums ir slēgt deleģējuma līgumus ar privātajiem bērnudārziem par pirmsskolas izglītības pakalpojumu sniegšanu. Rīgas gadījumā deleģējuma līgums būtu slēdzams par finansējuma nodrošināšanu 125 latu apmērā jeb atbilstīgi viena bērna izmaksām pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādē. Finansējums piešķirams, ievērojot secību pēc bērna pirmreizējā reģistrācijas datuma rindā uz pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādi. Šādi tiktu palielināta ne tikai pašvaldības bērnudārzu kapacitāte, bet arī ietaupīti finanšu līdzekļi, jo nebūtu nepieciešams celt jaunas pirmsskolas. Attīstoties privāto pirmsskolu tīklam, pieaugtu arī jaunu darbvietu skaits un palielinātos pašvaldību nodokļu ieņēmumi.
Kā liecina rietumvalstu pozitīvie piemēri, pašvaldībām iespējami mazāk ir jānodarbojas ar saimniecisko darbību un vairāk jārūpējas par iedzīvotāju tiesību aizsardzību un vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu, vairāk deleģējot bērnudārzu organizēšanu privātajam sektoram. Šādas publiskās partnerības rezultātā arī bērnudārzu uzturēšanai paredzētā nauda tiktu izlietota daudz efektīvāk, jo uzņēmējs atšķirībā no ierēdņa ar naudu nevar atļauties rīkoties izšķērdīgi.
Deleģējot noteiktu apjomu pirmsskolas pakalpojumu nodrošināšanu privātajam sektoram, būtu pamats tam, lai Izglītības likumā varētu noteikt normu, ka ikvienam bērnam ir pieejama pirmsskolas izglītība no pusotra gada vecuma, līdzīgi kā tas ir Norvēģijā. Šāda punkta iekļaušana ievērojami palielinātu jauno un topošo vecāku paļāvību uz valsti un pašvaldību, jo būtu pārliecība par pirmsskolas pieejamību, kad vien tā būs nepieciešama. Tā tiktu veicināts arī dzimstības pieaugums.
Pirmsskolas pieejamības nodrošināšana no pusotra gada vecuma daļēji samazinātu ēnu ekonomiku, jo nav noslēpums, ka liela daļa vecāku, kuru atvases netiek pašvaldības bērnudārzos un kuriem privātais bērnudārzs ir par dārgu vai konkrētajā reģionā nav pieejams, nolīgst auklītes, kurām pārsvarā tiek maksāts uz rokas. Tātad valstij iet garām kārtējie nodokļu ieņēmumi. Savukārt vietu bērnudārzā nodrošinot jau no pusotra gada vecuma, visa samaksa tiek kārtota oficiāli.
Lai privāto pirmsskolas izglītības pakalpojumu finansēšanas metode būtu maksimāli efektīva, pašvaldībām jāievieš princips «nauda seko bērnam»: kad ģimene izvēlas pirmsskolu, tad «nauda seko» uz izvēlēto izglītības iestādi. Ja vecāki maina dzīvesvietu un spiesti mainīt izglītības iestādi, «nauda seko» uz iestādi, kuru turpmāk apmeklēs bērns. Šādas godīgas un brīvas konkurences rezultātā būtiski paaugstināsies arī pirmsskolu izglītības kvalitāte.
Atcerēsimies, ka ikviens bērns Latvijā ir liela vērtība, tāpēc pirmsskolas izglītībai ir jāpiešķir prioritāra nozīme ne tikai politikas plānošanas dokumentos, bet tas jāapliecina arī praksē. Ņemot vērā, ka strukturālās reformas ir iespējamas, tikai līdzdarbojoties dažādu pirmsskolas izglītības sektoru profesionāļiem, jācer, ka jaunizveidotā Saeimas Demogrāfijas politikas apakškomisija neaprobežosies tikai ar deputātu apspriedēm par izmaksu samazināšanas jautājumiem, bet sadarbībā ar nozares ekspertiem veiks virkni praktisku pasākumu, kas vērsti uz demogrāfijas pieauguma veicināšanu. Un pirmsskolas izglītības sistēmas strukturālā reforma ir viena no galvenajām demogrāfijas politikas sastāvdaļām.
Visbeidzot būtu jāsaprot, ka strukturālajām reformām, neskatoties uz tūlītēju nepieciešamību samazināt izdevumus, tomēr ir jābūt vērstām uz ilgtermiņa valsts attīstību, kas nav iedomājama ar pašreizējo, ik gadu lejupslīdošo demogrāfijas līkni. Ja reiz ir sanācis tā, ka valstij un pašvaldībām šiem vitāli svarīgajiem jautājumiem trūkst naudas, vajadzētu kritiski paskatīties ne tikai uz birokrātiskā aparāta vienkāršošanu, bet arī uz to, cik efektīvi atbildīgās institūcijas spēj nodarboties ar saimniecisko darbību un ko tās varētu deleģēt privātajam sektoram.