Dziesmu svētku atklāšanas koncertu vērtē sabiedrībā pazīstami cilvēki
Svētku atklāšanas koncerts Dziedot dzimu, dziedot augu raisa pretrunīgas pārdomas. Man gribētos, lai svētku atklāšanas koncerts dotu vairāk kopīga, stipra visas tautas dziedāšanas un klausīšanās prieka. Vairāk pozitīvas enerģijas, vitalitātes. Koncerts tikai iegūtu, ja tas būtu koncentrētāks un ar mērķtiecīgu emocionālo kāpinājumu dotu vārdu un īsto godu pārbaudītām vērtībām. Taču koncerts izvērtās trīsarpus stundu garš ar ieilgstošu atslābumu vidū. Pat likās, ka Airas Birziņas un režisores Mirdzas Zīveres veidotā koncerta dramaturģija pavērsta otrādi, spēka dziesmu pulveri izšaujot jau sākumā — piemēram, M.Brauna Saule, Pērkons, Daugava, kuru dziedātājiem nez kādēļ neļāva atkārtot, tāpat kā vienu otru citu dziesmu.
Protams, kopkora balsu enerģija un virsdiriģentu Airas Birziņas, Ivara Cinkusa, Sigvarda Kļavas, Arvīda Platpera, Edgara Račevska, Romāna Vanaga un Jāņa Zirņa interpretu veikums un personību starojošā harisma jau pati par sevi ir ko vērts, tāpat kā iespēja iekļauties koru un klausītāju kopkorī, nodziedot Dievs, svētī Latviju. Taču kas īsti tas bija? Dziesmu svētku vai arī grandiozs jaunās latviešu mūzikas pirmatskaņojumu koncerts? Komponistu sacensība sarežģītas koru faktūras izveidē vai kopīgs dziedātprieks? Par to liek domāt repertuāra proporcija: astoņi jaundarbu pirmatskaņojumi, no tiem trīs cikli vairākās daļās — līdz pat vērienīgajam Z.Liepiņa un M.Zālītes vokāli simfoniskajam ciklam Dziedot dzimu, dziedot augu noslēgumā.
Proporcijai pašai par sevi varbūt pat nebūtu ne vainas, ja pienesumā nedominētu koncertskatuvei piemēroti opusi, kuru iespaids brīvdabā zaudē… S.Mences Balsi — augsti profesionāls, plaši izvērsts skaņdarbs sarežģītā faktūrā, kas iederētos akadēmiskā koncertā slēgtā koncerttelpā. Bet es saprotu: pasūtītus darbus nākas vien atskaņot. Tāpēc varbūt laiks domāt par citu repertuāra izkristalizēšanas ceļu? Kā arvien, problēma ir vīru un sieviešu koru koncerta daļa: pirmo uz estrādes ir tik maz, bet otrām dziesmas pārsvarā skumīgas… Skanot M.Brauna Saule, Pērkons, Daugava, V.Zilvera Dziesma dziesmai vai O.Grāvīša apdarinātajai tautasdziesmai Rozēm kaisu istabiņu, vai dejudziesmai Vecie zvejnieki Dz.Kļaviņa apdarē, sirsnīgi atsaucās ne tikai kori, bet arī klausītāji. Varbūt der padomāt?u
Andra Neiburga, rakstniece
Aizgāju, kad koncerts bija pusē, jo tas mani neuzrunāja. Nebija pietiekami pārdomāta koncerta uzbūve, režija, repertuāra atlase. Es, piemēram, nesajutu sākumu. Jura Karlsona Dziesmu svētku uvertīra nešķita piemērota brīvdabas estrādei. Jau drīz publika čaloja, un es viņus pat nevainoju, jo nebija sākuma pacēluma sajūtas. Par daudz popsīgi. Es neuzskatu, ka vajadzētu turēties tikai pie klasiskā repertuāra, jo laiks mainās un repertuāram jābūt dzīvam. Bet skanēja arī "neobligāti" darbi, man brīžiem nebija saprotama izvēle, piemēram, R.Kaupera skaņdarbs. Jautājums ir par kvalitāti un atlasi, jo arī modernā mūzikā var atrast labus, interesantus darbus. Un kāpēc jārāda tukša Dziesmu svētku skatuve? Aktieru lasītie teksti skanēja banāli. Protams, arī tautas dziesmu ir arvien grūtāk lietot, un ja vēl bez pārdomas saliek kopā…Turpinājumu skatījos televīzijā. Izskatījās interesantāk, jo redzi tuvplānus, emocijas.
Māra Ķimele, režisore
Manas pārdomas ir pretrunīgas. Es saprotu vēlēšanos taisīt popsīgāku programmu, piesaistīt jauniešus. Bet sākas kičs. A.Daņiļevičs ir talantīgs horeogrāfs, taču austrumu verdzeņu plīvura deja nav tas, kas iederas Dziesmu svētkos. Skanot tautas dziesmām, varēja dejot kārtīgas latviešu tautas dejas, bet šajā koncertā dejotāji darbojās citā stilistikā nekā dziedātāji: plīvuri, kaproni… Tas pats ar elektro rozā abstraktajām figūrām video — amerikāņu multeņu stilā. Mūsdienīgais nez kāpēc nāk ar apšaubāmu gaumi. Nāk ar patērētāju kultūru — kā popkorns un makdonalds kopā ar Jurjānu Andreju. Modernam nav jābūt lētam. Šķiet, ka rīkotāji grib pievilināt jaunatni ar kaut ko lētu, prastu, domājot ka jaunatne augstu mākslu nepieņem — kokakola, T krekli un rozā krāsa. Arī jauniešu koriem vajadzētu gādāt tautas tērpus, stils to prasa. Dziesmas vajag atlasīt, nevis tikai pasūtīt. J.Karlsonam vienmēr pasūta — pie mums, ja esi pulciņā, tad saņem pasūtījumus. Jāatrod spēks nevis izdabāt, bet pateikt: šis darbs ir labs, bet ne šai vietai! Tā ir mākslinieciskā vadītāja atbildība.
Jautājums ir, kā uzturēt Dziesmu svētkus tīrus no blata, no lētās gaumes, no širpotreba, kas vienmēr nes līdzi prasto. Koncertā bija daudz laba — atsevišķas kompozīcijas, perfekti diriģentu un izpildītāju darbi. Bet ir grūti salikt programmu tā, lai tajā būtu spēcīgas gan jaunās, gan vecās dziesmas — tā, lai kamols ir kaklā. Ir jābūt iekšējam notikumam, lielkoncerta dramaturģijai, lai ir kāpinājums un katarse.
Jānis Lūsēns, komponists
Viena no lielākajām problēmām ir repertuārs. Nedomāju, ka Dziesmu svētki ir daudzu pirmatskaņojumu īstā vieta. Man ir ideja: sadarbībā ar Komponistu savienību četros gados apzināt autorus, kuri varētu rakstīt a cappella un ar pavadījumu un likt viņiem pastrādāt. 10—20 autoriem pasūtīt pa piecām dziesmām, un kori lai paši atlasa. Tā veidotos nākamo Dziesmu svētku Zelta repertuārs. Repertuāru jāveido no dziesmām, kuras ir svarīgas, aktuālas, tautai mīļas. M.Brauna Saule. Pērkons. Daugava un R.Paula Manai dzimtenei taču netika rakstītas Dziesmu svētkiem, bet tagad ir kopkora iemīļotākās dziesmas!
Koncertā labi skanēja orķestris, LTV tas bija labi apskaņots. Programmas veidotājiem jābūt ar gaišredzību. Jāatrod vieta priekam un enerģētikai, lai nav tikai latviešu gaudulība, mūžīgās sāpes. Nevajag pārmocīt! Rīgai 800 bija visforšākie Dziesmu svētki! Vajag iziet no paša nosaukuma: Dziesmu svētki. Svētki dziesmai, dziedāšanai. Nevis koncepcijām un sabiedrībā ietekmīgo komponistu ambīcijām.
Arnolds Klotiņš, mūzikas zinātnieks
Noniecināt koncertu nevajadzētu, taču tam ir trūkumi. Bija par daudz sīku dziesmiņu. Pasākuma grandiozitāte nonāk pretrunā ar sīkiem darbiem un opuss, kurš prasīja klausītāju vislielāko koncentrāciju — Z.Liepiņa un M.Zālītes izvērstās kora svītas pirmatskaņojums — bija atlikts uz beigām, kad publika jau bija nogurdināta. Koncerta pirmajā trešdaļā bija pamatīgas dziesmas, varēja arī just, cik atsaucīgi publika tās pieņem. Man traucē, ja jau tā skaistajam skatam estrādē vēl uzplijas ar kustīgām gaismas figūrām, kuras turklāt bija naivi ilustratīvas. Izklaides mūzikas ielaušanās Dziesmu svētkos izraisa dalītas jūtas: no vienas puses skaisti, ka iesaistās daudz jauniešu un viņiem patīk. Taču tas ir cits žanrs un prasītu pavisam citu koncertu. Bet to es piedodu. Jo R.Kaupera devums nebija sliktākais šajā žanrā.
Koncerts bija par garu. Un kāpēc jāsāk plkst.21? Lai būtu tumsa? Tumsu vajag popmūzikas koncertiem, kur cilvēkus apdullina. Vairāk gaismas!