Akrobāti. Politikā ir? Ir. Dažs mums tādas piruetes un salto uzskatu un partiju nomaiņā taisa, ka galva reibst.
Klauni. Ir? Kur nu bez tiem...
Dresēti dzīvnieki. Ir? Bet protams! Ja paskatās, kādu paklausību dažs labs panācis savā politisko audzēkņu bariņā, jāsecina, ka cilvēks sevišķi neatšķiras no suņa vai peles. Mums pat ir plēsīgo zvēru dresētāji, kuri apgalvo, ka spēj tik galā ar indivīdiem, kuri pašu dresētāju var nogāzt ar vienu ķepas sitienu (tomēr dresētājs apgalvo, ka šie gaļēdāji esot kļuvuši par veģetāriešiem, nožēlojuši grēkus).
Ja paveramies uz cirku pagātnē, redzam, ka arī šajā ziņā priekšnesumu tradīcijas tiek turpinātas.
Nākotnes pareģotāji. Ir? Vai dievs, bez sava gala...
Dabas brīnumi - bārdainas sievietes, nāras utt. Ir? Nu vismaz daži «brīnumi» Latvijas politikā šai kategorijai noteikti kvalificējas.
Diemžēl starp politiku un cirku ir vairākas būtiskas atšķirības.
Cirka izrāde skatītājiem izmaksā tikai biļetes cenu; politika - nesalīdzināmi dārgāk.
Cirks atbrauc un aizbrauc. Vai izrāde sākas un beidzas. Politika diemžēl ir uzbāzīgāka.
Priekšvēlēšanu izdarības atgādina arī citus cilvēku kopienām raksturīgus rituālus.
Karnevāls. Kultūras pētnieki saka, ka tā sākotnējā jēga bija sociālo slāņu «samainīšanās vietām». Kaut uz dienu. Kungi kļuva par kalpiem un otrādi. Politikā - tas pats. Kamēr notiek cīņa par balsīm, «reņģēdājs» tiek aplidots un slavināts. Pēc vēlēšanām atjaunojas lietu iepriekšējā kārtība.
Reliģiskie rituāli. Draudze vairumā gadījumu partiju programmas, atvainojiet, svētos rakstus tā īsti nemaz nepārzina. Toties ir indivīdi, kuri uzskata, ka ir tiesīgi un spējīgi skaidrot, atlasīt to, kas ļaudīm ir jāzina un kādas darbības jāveic konkrētajā brīdī. Ja tu, cilvēciņ, darīsi tā, kā mēs sludinām, tad baudīsi laimību, ja nedarīsi - būs slikti (piemēram, kritīsi Sātana Jāņa U. vai Valda D. nagos).
Iepriekš minētā nolūks nav pašmērķīgi ironizēt par politiķiem. Runa ir par to, ka politika arī ir rituāls, kas turklāt demokrātijas apstākļos iemanto arvien vairāk «vieglā žanra» iezīmju. Tādēļ tiesīga pastāvēt ir versija, ka pret politiku kā pret rituālu arī jāizturas, nebendējot sev nervus. Skatītāji cirkā taču nemetas, teiksim, glābt dāmu, kuru burvju mākslinieks it kā pārzāģē uz pusēm, vai nedrāžas šo ļaundari iekaustīt. Un, kad man stāsta, ka šis ir «izšķirošs brīdis», «tēvzeme briesmās» utt., tad - lai man politiķi piedod - vismaz daudzos gadījumos šie saukļi ir līdzvērtīgi afišu «Pirmoreiz!», «Līdz šim neredzēts!», «Vēl tikai dažas dienas!».