Psihologu darbu plāno regulēt ar likumu

Man interesē, kā šis likums ierobežos tos, kuri, piemēram, ar skolotāja vai sociālā darbinieka diplomu apgūst smilšu, spēļu vai kādu citu terapiju, sauc sevi par smilšu u.c. terapeitiem un pelna naudu uz urrā? Cik saprotu, runa ir tikai par tiem, kuriem ir kaut kāds psihologa diploms. Kaut kas te nav, kā vajag.

Kurš sertificēs sertifikācijas komisijas padomju kaluma psihologus?

Tas tiek veidots, lai izspiestu konkurenci. Kā jau visās jomās šis sertifikācijas brigādes! Paskatieties, kas notiek ar notāriem, advokātiem un revidentiem!:))

Kamēr pašam dzīvi nesačakarē.

Nav nemaz jābūt psihologam lai saprastu lietu būtību. Psihologam nedrīkst būt lēmējtiesības , kas nereti tiek praktizēts to atzinumus pieņemot par pēdējo instanci. Tādi atzinumi nemaz nav nepieciešami. Bieži tie situāciju padara daudz grūtāku, vairojot ciešanas. Psihologa misijai vajadzētu balstīties palīdzības sniegšana, ja tāda nepārprotami kādam ir nepieciešama un tā darba vērtētājs ir nosacītais pacients, kas apliecina, ka labāk jūtas. Tas arī ir viss vērtējums.

Modes profesija. Vienaldzīga.

Kā var noteikt kvalitāti psihologa palīdzībai? Psihologs var iziet sertifikāciju, tāpat kā medmāsa, un tikai, lai būtu atļauja strādāt un, ja nepieciešams, prasīt no viņa atbidību. Kā var prasīt atbildību no psihologa? Kurš to izvērtēs?Vai pie psihologa arī būtu vajagzīgs ģ.ārsta norīkojums? Kā izvertē garīgu palīdzību vai kaitējumu?

Beidzot šī smagā problēma tiek risināta. Protams, ka pareizāk būtu to saukt par mēģinājumu, bet tomēr. Noteikti nedrīkst būt kā līdz šim , kad algots psihologs , pēc paviršas sarunas, izdara secinājumus, kas pilnībā ignorē atbildīgu cilvēku stāstīto, bet iebildumi tiek noraidīti. Pie kam tas tiek praktizēts arī izlemjot bērna likteni, kad psihologs ignorē juceklīgas pretrunas prasības iesniegumā, kam vajadzētu liecināt par nopietnām mentālām problēmām un uzraksta atzinumu, ko jau iepriekš ir uzrakstījis kolēģis, labi apmaksāts privāts psihoterapeits, kas gan , piesardzības dēļ, savā atzinumā ierakstījis, ka secinājumi balstās uz vienas personas sacīto. Diemžēl, bet neko darīt, pat iebildumi par psihoterapeita vismaz neētisko rīcību, jo dīvaini šķiet, ka izdara nopietnus smagus secinājumus(apsūdzot autoritārismā, gandrīz despotismā) par cilvēku ar ko parunāts nepilnas 40 minūtes, pie kam neļaujot pat atbildēt uz pašas uzdotajiem jautājumiem, tiek ignorēti. Pie kam atzinumā tiek ierakstīts, ka bērnam, kas septiņus gadus nodzīvojis vecmāmiņas ģimenē, kur ieguvuis visu sava mūža psiholoģisko un praktisko pieredzi, turpmāk jāsatiekas ar sev mīļiem cilvēkiem tikai neitrālā teritorijā. Bet tā ir apmaksāta dvēseles pazinēja tāpēc var saprast, ka pūš finansētāja stabulē. Bet nevar saprast, ka šī psihoterapeita biedrības vadītāja, nepārprotami iepriekš sazinājusies ar psihoterapeiti, par ko liecina sarunā pasprukuši vārdi, kas rakstiskā sūdzībā netika pieminēti, atkārto tieši to pašu, pat īpaši neklausoties loģiskus argumentus. Apstiprinot banālo patiesību par roku , kas mazgā otru. Tāpat kā nevar saprast, ka bāriņtiesas psihologs, iepriekš demonstrējot sapratni par atbaidošu situāciju ģimenē, pēdējā brīdī krasi maina savu viedokli, dienu pirms tiesas satikusies ar prasītāja advokātu. Un tas top zināms tiesas sēdē, kur pilnīgi tiek ignorēta likumīga iespēja atspēkot melus. Pie kam patiešām nav iespējams par šādu psihologu rīcību kādam pasūdzēties, tik vien kā tiem pašiem cunftes biedriem.

Atbalstu! Bet arī parakāsimies, cik psihologi tic visādām burvībām - enerģijas plūsmām, UFO, un citām lietām, kas sadomātas...sevis un citu mānīšana...liels ētikas jautājums.

Ai, ai, ai... Pazīstu psiholoģijas studiju virtuvi - gan LU, gan SPA. Skumja aina, jo tāāādu haltūrēšanu studējot, pat citviet vēl jāpameklē - studenti "pārspiež" tekstus n-to gadu garumā un pasniedzēji ņem pretī uz urrā - ar visiem valodas 'gimalaju lāčiem', kādi tajos ir biezā slānī... Pat konkrētu personu pazīstu un šādu viņas "doktores disertāciju", kas sastutēta no pārrakstītiem tekstu gabaliņiem... Un viss OK, jo izstrādājums tāpat tika akceptēts un butaforais doktora grāds piešķirts. Tad kāds tur brīnums, ka šodien psihologs būtībā ir sinonīms slaistam un pusanalfabētam (par 99%), jo tas atlikušais 1% ir nejaušie izņēmumi, kas allaž ir visās jomās un, protams, tikai apstiprina likumsakarību. P.S. SUPERVĪZIJAS vēl ilgu laiku nebūs panaceja profesionālu psihologu sertificēšanai, jo 1) no kā tad tā izvēle tiks izdarīta? No tā paša 99% jefiņu purva, 2) nevajag būt naiviem un paļauties, ka šādas institūcijas pašas tiek iedibinātas no Dieva tā Kunga - pilnīgi droši, ka "pareizie koriši" gatavo ienesīgas vietas saviem ielikteņiem - tātad atkal jau ieplānots uzcelt jaunu barotavu valsts naudas paspārnē.

zinot dažas nianses aktuālajā psihologu sagatavošanas procesā varu tikai apsveikt un atbalstīt šo iniciatīvu. Psiholoģiskā izglītība skolā ir nepietiekoša, lai uzreiz strādātu - supervīzijas ir obligātas. Viennozīmīgi, jāsertificē ir vienai organizācijai, nevis katrai asociācijai pa savam - citādi nav nekādu izredžu nodrošināt kvalitāti. Tāpat jau būs grūti.

Tikai atbalstāma ir šāda iecere. To, kas sevi devē par psihologiem, ir ļoti, ļoti daudz... Attiecīgi - arī brāķa procents augsts. Patiesībā šī psihologu būšana uzrādā vēl kādu lietu - par speciālistu kļūst nevis augtskolas solā, bet gan pievienojot augstskolā apgūtām (diemžēl ne reti tikai ar papīru apliecinātām) gudrībām arī praktiskā darba pieredzi. Tā ir ne tikai psihologu lauciņā...