1. Atkarīgie – «visu nosaka krievi vai vācieši». Ne tik sen mēs varējām pašapliecināties ar tradīcijām, kas it kā apliecināja pretošanos svešiniekiem, bet būtībā stiprināja latvisko pašapziņu. Šodien šī tendence transformējas par «latviešu attiecībām ar varu». Tas rada jaunus izaicinājumus, jo «latvieši» nesastop tiem tik vajadzīgo cenzūru, tādēļ pārceļas uz seksuālo minoritāšu atbalsta/nolieguma aktivitātēm, «zaļo» kustību, uz Īrijā braucējiem, eiroskeptiķiem un citām «pretstāves kaut kam» aktivitātēm.
Šī tendence saglabā iespēju pasīvi dusmoties, ignorēt varu, augstprātīgi par to vīpsnāt. Un uzturēt sevi ticībā, ka vadīt valsti ir vienkārši, ja tik vien īstie cilvēki.
2. «Eiropieši», kuri sadalās tālāk:
A. ideālistos – kas, ieraudzījuši, cik milzīga ir atstarpe starp attīstītu parlamentāru demokrātiju un latviešu priekšstatiem par to, gan metas darbā, gan krīt izmisumā, sastopoties ar īsā laika periodā nepārvaramiem šķēršļiem.
Un
B. pragmatiķos. Primitīvākie (a) no tiem visus risinājumus redz ekonomikā, mēģinot noturēt sevi pie pārliecības, ka Latvijā tāda ir. Tālredzīgākie (b) izmanto primitīvākos, jo saprot, ka attīstīta valsts – tie ir attīstīti cilvēki. Bet tos jau attīstībā nevar aizsūtīt, sevišķi par valsts naudu nevar.
Gan pirmo, gan otro B grupu pārstāvošie būs pilnīgi apmierināti, ja visa vēlēšanu problemātika reducēsies uz «īsto cilvēku» atrašanu. Pirmie tādēļ, ka viņiem vienalga, lielos vilcienos. Viņi dzīvo no tā, ka viss ir slikti, lai gan nemūžam to neatzīs. Bet otrie B uzturēs ilūziju, ka lelles, kas ir ar mieru četrus gadus sēdēt Saeimas aizgaldiņos, ir īstie cilvēki. Tikai ideālisti kliegs, ka svarīgas nav personālijas, bet principi – politiskās sistēmas attīstība, spēja sadarboties, korupcijas indeksi utt.
Tālredzīgākie pragmatiķi lūkosies uz ideālistiem, mēģinot saprast, kuri no tiem ir tikai bļaustīgi teoretizētāji un kuri – pacietīgi darbarūķi, gatavi iet soli pa solim, gaidot brīvo (tā saukto pilsonisko) sabiedrības slāņu parādīšanos no kaut kurienes. Kad tas notiks, ideālisti varētu būt kopā ar tālredzīgajiem pragmatiķiem. Bet, kamēr līdz tam vēl neesam, varam vien zīlēt, kādas varētu būt skaitliskās attiecības starp šīm nometnēm. Manos kafijas biezumos skaitļi rādās diezgan skarbi – 90 (1) : 5 (2A) : 4,5 (2Ba) : 0,5 (2Bb).
Tātad - mūs neizbēgami gaida atvasara ar daudzām smaidīgu un glīti safrizētu cilvēku sejām, kas, poligrāfiski nevainojami reproducētas, raudzīsies uz mums no afišu stabiem, plandīsies trolejbusu drātīs un birs ārā no pārbāztām pastkastītēm. Bet paraudzīsimies uz to no gaišās puses! Lai to visu saražotu, daudziem būs darbs tepat, Latvijā!