Ar Eiropas Raidorganizāciju regulatoru kopienas (EPRA) prezidenti Dunju Mijatoviču sarunājas Dienas reportiere Vita Dreijere
Pateicoties tehnoloģiju attīstībai, mediju vidē pašlaik ir daudz jaunu tendenču. Kādas izmaiņas tās radījušas mediju regulācijā?
Pienākot digitālajai ērai, mums ir jāseko visam, kas notiek pasaulē jauno tehnoloģiju jomā un jābūt gataviem kā regulatoriem, lai izveidotu iespējami labāko regulācijas mehānismu, izmantojot dažādu valstu labākās prakses. Dažādās valstīs ir dažādas pieejas. Piemēram, dažās valstīs ir stingrāka regulācija, citās — joprojām pašregulācija. Galvenais temats, par ko mēs arī diskutējam šeit (D.Mijatoviča bija ieradusies Latvijā uz EPRA triju dienu konferenci — red.) ir mediju lietotājprasmes un bērnu aizsargdzība. Mums ir jāpievērš uzmanība jautājumiem, kas jau tiek likumdošanā regulēti kā, piemēram, nepilngadīgo aizsardzība. Tagad mums ir televīzija internetā, televīzija mobilajā telefonā, ir jāmeklē veids kā regulēt arī to.
Nav viena veida, kā bērnus pasargāt, bet galvenais ir valstīm apzināties šo problēmu. Lielākā daļa valstu tiešām cenšas rast veidus, kā to kontrolēt, piemēram, izmantojot interneta filtrus. Vēl viena nozīmīga lieta ir sabiedrības izglītošana, pilsoniskās sabiedrības iesaistīšana diskusijā par šiem problemātiskajiem jautājumiem.
Izskan arī kritisks viedoklis, ka ir gandrīz neiespējami regulēt medijus šajos jaunajos apstākļos.
Tā ir taisnība, bet tomēr ir veidi, kā to varētu darīt. Tāpēc būtu jādiskutē gan Eiropas, gan pasaules līmenī, kā to darīt. Es ļoti iestājos pret interneta satura regulāciju. Bet ir jārada aizsardzība no tādiem draudiem kā pedofilija, noziedzība, terorisms. Tas ir valsts drošības jautājums, līdz ar to tas nav tikai raidorganizāciju regulatoru darbs.
Tātad, jūsuprāt, interneta saturu nevajag kontrolēt vispār, ja tas neskar drošības jautājumus?
Manuprāt, mēs nevaram regulēt interneta saturu, jo tas ir vispasaules tīkls, kibertelpa. Es nedomāju, ka Eiropai būtu jāseko, piemēram, tam, kas notiek Ķīnā vai Saūda Arābijā, kur ir bloķētas interneta mājaslapas, tām nevar piekļūt. Mēs redzam, ka tādā gadījumā cilvēki vienkārši dodas uz citu valsti un reģistrē savu mājaslapu tur.
Vai tas nenozīmē, ka līdz ar šīm regulācijas grūtībām ir tikai pieaugusi pašregulācijas nozīme?
Uzsvars daudzās valstīs būtu jāliek tieši uz pašregulāciju.
Kā veicināt pašregulāciju?
To var veicināt, piemēram, organizējot seminārus, darba grupas, bet tam ir jābūt sabiedrības vadītam procesam. Visiem jābūt iesaistītiem, jo tās nozīmības palielināšanās iespējama tikai, iesaistoties pilsoniskajai sabiedrībai. Taču, protams, nepieciešams arī valdības, parlamenta atbalsts.
Pašlaik Latvijā top jauns raidorganizāciju likums, un notiek diskusija, kā veidot raidorganizāciju uzraudzības padomi. Kādi ir citu Eiropas valstu modeļi?
Eiropā ir dažādu veidu raidorganizāciju regulatori, nav noteikta standarta, kādiem tiem jābūt. Ir valstis, piemēram, Lielbritānija, Itālija, Slovēnija, arī manis pārstāvētā Bosnija un Hercegovina, kur ir viena organizācija, kas regulē gan telekomunikācijas, gan raidorganizācijas. Dažādās Eiropas valstīs ir arī raidorganizāciju padomes, kas regulē tikai elektronisko mediju darbību, kā Latvijā. Taču, kas jebkurā gadījumā ir ļoti būtiski, — šīm organizācijām jābūt neatkarīgām. Ar to es domāju likumdošanā nostiprinātu organizācijas neatkarību finansiālajos jautājumos, darbībās un lēmumu pieņemšanā.
Bet kurš veido šīs padomes? Latvijā daudz tiek kritizēts, ka raidorganizāciju uzraugus ievēl parlaments.
Lielāko daļu padomju ievēl parlaments. Piemēram, manā valstī ir septiņi padomes locekļi, ko ieceļ parlaments, izvēloties šos cilvēkus no tiem, kas ir paši pieteikušies šim amatam. Bet pati organizācija ir pilnīgi neatkarīga, tās locekļi nav ierēdņi un tai nav nekādas saiknes ar valdību. Tas ir veids, kā nosargāt tās politisko neatkarību. Savukārt vislabāk finansiālo neatkarību var panākt, ja šīs organizācijas pašas spēj sevi uzturēt, nevis tās finansē valdība.
Vai ar to tiešām būtu gana, lai pasargātu padomi no politiskas ietekmes?
Es teiktu, ka tas ir nebeidzams stāsts. Politiskais spiediens, valdības un parlamenta mēģinājumi ietekmēt neatkarīgas padomes darbu notiek dažādās Eiropas valstīs. Taču jūs var pasargāt labs likums, kas dotu iespēju strādāt tik neatkarīgi, lai vienīgā institūcija, kas patiesībā var ietekmēt padomes darbu, būtu tiesa.
Kā uzlabot mediju lietotājprasmes?
Ir valstis, kur raidorganizāciju uzraugiem ir likumdošanā noteikta atbildība par mediju lietotājprasmēm, citur par to atbild Kultūras ministrija vai kādas citas organizācijas. Piemēram, Anglijā ir vairākas organizācijas, kas regulē mediju saturu un kurām daļēji pārklājas atbildība. EPRA līmenī mēs veidosim datubāzi, lai redzētu, kā šos jautājumus risina katra dalībvalsts. Ir svarīgi domāt par to, kā pasargāt nepilngadīgos, bet, piemēram, no Portugāles kolēģiem mēs dzirdējām, ka viņi ir sākuši jaunu projektu, lai ne tikai bērniem, bet arī senioriem palīdzētu aprast ar jauno mediju vidi.
Kurās jomās ir visbūtiskāk strādāt pie tā, lai šīs prasmes uzlabotu?
Visnozīmīgākā loma ir izglītībai, jo izglītība ir viss. Turklāt jāizglīto ne tikai bērni, bet gan sabiedrība kopumā. Šīm kampaņām jābūt plaši izplatītām visā valstī un tajās jāiesaista arī valsts intelektuālā daļa — akadēmijas, universitātes. Tāpat, protams, jāiesaista mediji, lai informētu cilvēkus par šo problēmu.
Mediju eksperti izteikušies, ka būtu nepieciešams atsevišķs priekšmets skolā, kur bērnus izglītotu mediju lietošanas jautājumos. Vai šis jautājums ir tik svarīgs, lai tam veltītu atsevišķu priekšmetu?
Kāpēc ne? Varbūt ir īstais laiks ieviest šādu priekšmetu skolās, kam varētu būt ilgtermiņa labums… Tas varētu būt labāk par esošajām kampaņām, kad tu vienkārši aizej uz skolu ar brošūrām. Jābūt iespējai runāt arī ar vecākiem. Daudzās valstīs vecāki neizprot, kādas problēmas internets var radīt viņu bērniem.
Ko Eiropas valstis dara jau tagad, lai pasargātu bērnus no potenciāli kaitējoša interneta satura?
Interesants ir Rumānijas piemērs, kur cilvēkiem izsūta pastkartes ar tekstu: "Paldies, ka jūs pasargājat savus bērnus." Tā ir laba ideja, jo, ja cilvēks ir saņēmis pastkarti, viņam tā jāizlasa, turklāt mēs šajā digitālajā ērā esam pārtraukuši sūtīt pastkartes. Taču problēma ir tā, ka nav viena labākā risinājuma, jo cilvēki joprojām cenšas rast labāko ceļu, kas nevarētu radīt draudus vārda brīvībai.