Galvenās problēmas ir paaugstināts dzelzs saturs, pārsniegtas mikrobioloģisko un ķīmisko kvalitātes rādītāju normas, piemēram, mangāna, amonija un kaļķa līmenis, ūdens duļķošanās, kā arī novecojuši ūdens sadales tīkli, kuros notiek ūdensvadu plīsumi un rada lielus ūdens zudumus.
Visbiežāk pašvaldības veikušas ūdens atdzelžošanas staciju izbūves, kā arī ūdenstorņu un ūdenstīklu skalošanas. Taču naudas trūkuma dēļ retāk tiek veikta ūdensvadu rekonstrukcija, nomaiņa un jaunu ūdensvadu izbūve.
RAPLM secina, ka, par spīti šiem pasākumiem, dzeramā ūdens kvalitāte tomēr pasliktinās, ūdenim nonākot ūdensapgādes sistēmas vietējos tīklos.