Eksperti uzskata, ka šim aicinājumam atradīšoties arī piekritēji, tomēr piebilst, ka tikai šogad ievēlētajam prezidentam vēl nav tik lielas autoritātes sabiedrībā, lai cilvēki masveidā sekotu viņa paraugam. Turpretim visi trīs bijušie Latvijas prezidenti un lielākā daļa Dienas aptaujāto viedokļu līderu uzskata, ka sava noraidošā attieksme pret krievu valodas statusa maiņu cilvēkiem tomēr būtu jāpauž, lai atņemtu retoriskos ieročus referenduma iniciatoriem.
Teorētiski var nenotikt
Kaut gan par nacionālboļševiku dēvētā Vladimira Lindermana un viņa domubiedru iniciētajā parakstu vākšanā par krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā izdevās savākt gan sākotnēji nepieciešamos 10 000 parakstu, gan vēlāk nepieciešamos 152 000, teorētiski joprojām pastāv divas iespējas, ka referendums varētu nenotikt.
Pirmkārt, ja Centrālā vēlēšanu komisija (CVK), pārbaudot ievāktos parakstus, konstatētu, ka vairāki desmiti tūkstošu no tiem ir nederīgi, jautājums par referendumu tiktu dzēsts no darba kārtības. CVK ar galīgajiem parakstu vākšanas rezultātiem sola nākt klajā ap Jaungadu, bet desmitos tūkstošu mērāms nederīgo parakstu skaits Latvijā būtu bezprecedenta gadījums.
Otrkārt, ja CVK konstatē, ka savākts pietiekami daudz parakstu, par ierosinātajiem Satversmes grozījumiem jābalso Saeimai, ja tā grozījumus pieņem nemainītus, referendums nenotiek. Tomēr vairākums Saeimā pārstāvēto partiju (izņemot Saskaņas centru (SC), kurš pagaidām nācis klajā ar saviem «kompromisa grozījumiem») jau skaidri paudušas, ka krievu valodas statusa maiņu neatbalstīs.
Tāpēc paredzams, ka referendums notiks. Konkrēts tā datums gan vēl nav nosakāms, bet izskanējis, ka tas varētu būt nākamā gada pavasarī. Tomēr, par spīti Latvijas pilsoņu bažām par savas valodas statusu, pat paši referenduma iniciatori atzīst, ka uz izdošanos necer. Lai krievu valoda kļūtu par otro valsts valodu, par to jānobalso vismaz 770 000 pilsoņu, bet tik daudz krievvalodīgo pilsoņu Latvijā nav.
Aicina boikotēt
Līdzīgi savu pozīciju jau vairākkārt medijos pamatojis A. Bērziņš, kurš pats atšķirībā no Saeimas spīkeres un premjera referendumā nepiedalīsies un aicina labāk katru, kurš ir par latviešu valodu, censties pārliecināt arī citus par to.
Politologs Ivars Ījabs spriež, ka šāda pozīcija ir loģiska: «Skaidrs, ka mēs visi mīlam savu valodu un negribam pieļaut otras ieviešanu. Bet vai tas ir augstāko valsts amatpersonu cienīgi - aicināt cilvēkus piedalīties referendumā, kuru iniciējuši acīmredzami radikāļi un kurš ir nepārprotami bezjēdzīgs? Tas, ka Bērziņš negrib piedalīties šajā pasākumā, liecina par viņa politisko briedumu.»
Viņaprāt, sabiedriskajā domā referendums tiek uztverts kā cīņa starp nosacīti latviskajām koalīcijas partijām un SC, un prezidentam šādos cīniņos ierasti bijusi neitrālā arbitra loma. «Boikots no latviešu puses šim referendumam būtu visnotaļ adekvāta reakcija,» uzskata I. Ījabs.
Arī sociālantropologs Klāvs Sedlenieks A. Bērziņa soli vērtēja pozitīvi. «Nav nekādas vajadzības uz referendumu iet. Manos ieskatos tas ir skaidri provokatīvs, lai veicinātu sabiedrības sašķeltību, tāpēc labākais, ko varam darīt, ir provokāciju ignorēt. Turklāt šajā referendumā juridiski iznāk, ka visi, kas nav nobalsojuši, tik un tā ir bijuši pret.»
Noņemt no darba kārtības
Kritiskāk noskaņots gan bija politologs Andris Sprūds, kurš atzina, ka liela daļa sabiedrības tiešām uzskata, ka šādam referendumam nav jāizrāda cieņa, tajā piedaloties, tomēr uzsvēra, ka liels pretbalsotāju skaits varētu spriedzi drīzāk samazināt nekā palielināt. «Referendumam ir jānotiek, lai noņemtu šo jautājumu no darba kārtības. Ja nobalsos 200 000 par, bet miljons - pret, tas uz gadu desmitiem no politiskās darba kārtības pazudīs,» viņš skaidro.
Jautāti, cik daudz vēlētāju varētu sekot prezidenta piemēram, eksperti gan bija piesardzīgi. «Bērziņa kungam, spriežot pēc reitingiem, ir pietiekami augsta autoritāte, katrā ziņā augstāka nekā Valdim Zatleram pēc tikpat ilga perioda prezidenta amatā,» norāda I. Ījabs un argumentē, ka tāpēc prezidenta nostāja varētu atrast sekotājus. Arī K. Sedlenieks piekrīt, ka «vismaz daļa cilvēku tajā ieklausīsies un kādu ietekmi prezidenta pozīcija atstās». A. Sprūds gan piebilda, ka prezidents amatā vēl bijis visai neilgu laiku, tādēļ nav paguvis iemantot tik lielu autoritāti, lai viņa aicinājumam cilvēki sekotu masveidā.