Rietumu atbilde uz Krievijas izaicinājumu

Ja jūs sekojat lielākajai daļai Austrumeiropas valstu, Lielbritānijai un Buša administrācijai, atbilde ir "stratēģiska pretiniece". Taču vairākums Rietumeiropas valstu dod priekšroku "sarežģītai partnerei". Šīm šķietami vienai otru izslēdzošajām alternatīvām ir viena kopīga iezīme: neviena no tām nav pārdomāta līdz galam. Ja jūs raugāties uz Krieviju kā uz stratēģisko pretinieci — un Lielkrievijas varas atjaunošanas politika Vladimira Putina laikā, kaitējot likuma varai iekšpolitikā un ārpolitikā, tiešām par to liecina —, Rietumiem pašos pamatos jāmaina sava darba kārtība. Nav superlielvalsts Kaut arī Krievija vairs nav superlielvalsts, kāda tā bija padomju laikos, militārā ziņā tā joprojām ir lielvalsts, vismaz Eiropā un Āzijā. Lai risinātu daudzos reģionālos konfliktus (Irāna, Tuvie Austrumi, Afganistāna/Pakistāna, Centrālāzija, Ziemeļkoreja) un globālos izaicinājumus (klimata aizsardzība, atbruņošanās, bruņojuma kontrole, kodolieroču neizplatīšana, enerģētiskā drošība), kuriem ir augsta prioritāte Rietumu darba kārtībā, sadarbība ar Krieviju ir nepieciešama. Stratēģiskā konfrontācija ar Maskavu, proti, jauna veida "mini aukstais karš", grautu šo darba kārtību vai vismaz ievērojami sarežģītu tās īstenošanu. Tāpēc jautājums vienkārši ir, vai no Krievijas nākošie draudi ir tik lieli, ka no Rietumiem tiek prasīta šāda stratēģiska pārorientēšanās? Manuprāt, tādi tie nav. Putina pretenzijas uz lielvalsts statusu un viņa lielvalsts politika strukturāli ir ļoti ievainojamas. It īpaši tas tā ir laikā, kad naftas cena ir kritusies zem 40 dolāriem par barelu. Un viņš to zina. Demogrāfiski Krievijā vērojams dramatisks kritums; tā joprojām ir ekonomiski un sociāli atpalikusi; tās infrastruktūra nav pietiekami attīstīta, tāpat kā investīcijas izglītībā un arodpmācībās. Ekonomiskā ziņā tā galvenokārt balstās uz enerģijas un izejvielu eksportu un savos modernizācijas centienos lielā mērā ir atkarīga no Rietumiem, it īpaši no Eiropas. Tomēr sava ģeopolitiskā stāvokļa un potenciāla dēļ Krievija joprojām būs pastāvīgs stratēģiskais faktors Eiropā un Āzijā, kuru nevarēs ignorēt. Tāpēc Rietumu interesēs ir integrēt šo valsti stratēģiskā partnerībā. Taču tas prasītu tādu Rietumu politiku, kas balstās uz ilgtermiņa domāšanu, pašapzinīgu un stipru spēka pozīciju, jo katru šķelšanās un vājuma pazīmi Kremlis uztvers kā pamudinājumu atgriezties pie Lielkrievijas varas politikas. Nepieņemamie mērķi Pirms dažiem mēnešiem Krievijas valdība nāca klajā ar priekšlikumu risināt sarunas par jaunu Eiropas kārtību Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) ietvaros. Krievija uzskata deviņdesmitajos gados panāktās vienošanās par netaisnīgām, par tādām, kas balstās uz Krievijas toreizējo vājumu, un vēlas tās pārskatīt. Maskavas galvenais stratēģiskais mērķis ir vājināt NATO vai pat likt tai atkāpties kā pret Krieviju vērstai militārai aliansei un atjaunot savas ietekmes sfēras Austrumeiropā un Vidusāzijā. Taču te Putins pieļauj lielu kļūdu, jo visi šie mērķi nav pieņemami Rietumiem, un Kremlis vēl aizvien šķiet nesaprotam, ka vislabākā un efektīvākā NATO pastāvēšanas garantija ir bijusi, ir un arī turpmāk būs agresīva Krievijas ārpolitika. Bijušajā marksisma un ļeņinisma dzimtenē līderi, šķiet, joprojām nesaprot dialektiku. Galu galā, ja Krievija tik tiešām vēlētos panākt pārmaiņas pēcpadomju status quo, tai visupirms būtu jāīsteno tāda politika pret savām kaimiņvalstīm, kura mazina, nevis palielina bailes. Taču līdzīgi tas attiecas arī uz Rietumiem, ja nu vienīgi apgrieztā veidā. No vienas puses, jaunas Eiropas principi, kā pēc 1989./1990.gada tos definē EDSO, neļauj pakļaut lēmumus par aliansēm lielas kaimiņvalsts veto. Tas pats attiecas arī uz brīvām un aizklātām vēlēšanām un robežu neaizskaramību. No otras puses, pretraķešu aizsardzības sistēmas Polijā un Čehijā un perspektīvā Gruzijas un Ukrainas pievienošanās NATO nozīmē konfrontāciju tur, kur tā nebūt nav nepieciešama.Krievijas vieta Eiropā Rietumiem nevajadzētu noraidīt Krievijas vēlmi risināt jaunas sarunas par Eiropas drošības sistēmu. Tā vietā tā būtu jāuzskata par izdevību beidzot atbildēt uz galveno jautājumu par Krievijas vietu Eiropā. Te NATO jāuzņemas centrālā loma, jo tā ir neaizstājama lielākajai daļai Eiropas valstu un Amerikai. Iespējamais kompromiss varētu būt tāds, ka pastāvošie pēcpadomju Eiropas kārtības principi un institūcijas, arī NATO, paliek nemainīgi un Krievija tos pieņem un īsteno, kas tai piešķirtu ievērojami lielāku lomu NATO, arī pilntiesīgas dalībvalsts statusa perspektīvu. NATO un Krievijas padomes perifērais raksturs noteikti nebija pietiekams un nedarbojās. Taču kāpēc nepadomāt par NATO pārveidošanu par reālu Eiropas drošības sistēmu, iekļaujot tajā Krieviju? Spēles noteikumi mainītos, un rastos iespēja sasniegt virkni stratēģisko mērķu — Eiropas drošību, kaimiņvalstu konfliktu atrisināšanu, enerģētisko drošību, bruņojuma samazināšanu, kodolieroču neizplatīšanu utt. Jā, tik drosmīgs solis pārveidotu NATO. Taču Krieviju tas pārveidotu pat vēl vairāk. Ja Rietumi pieies šīm diskusijām ar Krieviju bez ilūzijām ar skaidru savu stratēģisko interešu izpratni un jaunām idejām par partnerību un sadarbību, sliktākais, no kā būtu jābaidās, ir neveiksme. Protams, priekšnoteikums šādai pieejai ir divas lietas, kuru šobrīd nav, — kopīga transatlantiskā pieeja attiecībās ar Krieviju un Eiropas Savienība, kas darbojas daudz saskaņotāk un tāpēc ir spēcīgāka. Tomēr Krievijas mestais izaicinājums neļauj vilcināties. Vienkārši uz spēles ir likts pārāk daudz. Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate/Institute for Human Sciences