Tas izskanēja mazāk nekā pirms mēneša, radot apjukumu anglikāņu augstākajā garīdzniecībā, Viljamsu ieskaitot, kurš līdz tam uzskatīja, ka viņam ir atklātas un draudzīgas attiecības ar sarunu partneri Romas katoļu baznīcu (RKB). Bet, kā tas bijis arī dažs citos gadījumos, Vatikāns rīkojās pēc principa «mēs apspriedāmies, un es nolēmu». Naivi ir Viljamsam vai jebkuram citam ekumenisma fanam domāt, ka viņš ir līdzvērtīgs spēlētājs Romas jau gadsimtiem realizētajā rekatolizācijas politikā, kas mūsdienās aktualizējusies kopš Vatikāna 2.koncila. Sarunās ar Romu jebkurš ceļš ved zināmajā virzienā — uz Romu; tā labvēlīgā noskaņojumā ir gan ar mieru parunāties par šo un to, tomēr ne piekāpties.
Tas top skaidrs arī no novembra sākumā Vatikāna izteiktajiem skaidrojumiem, ko tad īsti nozīmē apsolījums katolicismā pārgājušajiem anglikāņiem atļaut saglabāt to īpatnības, priesteru laulību ieskaitot. Proti, ne jau, ka Vatikāns būtu atvērts jautājumā par celibātu, bet gan, ka anglikāņu gadījumi tiks izskatīti atsevišķi «viens pēc otra» (on a case-by-case basis). Proti, vai «mātē baznīcā» pārnākušais nožēlnieks varēs oficiāli paturēt arī sievu, vai arī viņam nāksies iet tradicionālo šmaukšanās ceļu, pārkvalificējot dzīvesbiedreni par «saimniecības vadītāju», lems kāds, kuram no augšas labāk redzams.
Līdzīgi atvēsinoša ekumenisma karstprāšiem bija RKB izsludinātā indulgence jeb grēkatlaide 2000.gadā tikai pusgadu pēc Pasaules Luterāņu federācijas (PLF) eiforijas par panākto «vienošanos» ar RKB fundamentālajā attaisnošanas mācības jautājumā. PLF domājās ar smalkiem, gadiem ilgi slīpētiem formulējumiem noskaidrojusi XVI gadsimta luteriskās reformācijas «pārpratumus» un sarunājusi ar Vatikānu, ka tam nav nekā pret mācību par grēcinieku attaisnošanu ticībā. Bet nebija vēl svinību laudes izdziedātas, kad Vatikāns deva ne visai smalku mājienu ar pāvesta zizli: mūsuprāt, viss praktiski ir pa vecam. Scenārijs tas pats: parunājāmies un izdarījām pa savam.
Šis viss liek domāt arī par Latvijā notiekošo. Pavasarī uz brīdi uzplaiksnīja ažiotāža ap Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) un RKB sarunām. Nespēdami sakarīgi manevrēt mazpazīstamajā reliģisko jautājumu teritorijā, žurnālisti drīz vien padevās LELB aizstāvības manevram — uzbrukumam jeb pārmetumiem par velti saceltu ažiotāžu un, neveikli taisnodamies, paslaucīja neērto jautājumu zem tepiķa. Salīdzinot ar mediju klusēšanu par to, zem šā tepiķa pagājušajos mēnešos ir noticis pat daudz kas. LELB un RKB sarunas vai, precīzāk sakot, retorika ir sprīdi pavirzījusies jau sen zināmajā (runa nav par aprīli, bet gan par vairāk nekā 10 gadu norisēm LELB) — Romas — virzienā. Manuprāt, tas nav ne labi, ne slikti. Es tikai mēģinu saskatīt notiekošā sakarības, virzību un ietekmes. Slikta gan noteikti mānīšanās, ka paredzamā «strukturālā vienotība» nenozīmējot LELB saplūšanu ar RKB. Nē, tā nozīmē tieši to.
Runājot par ietekmēm, Latvijas lielākās protestantu baznīcas saplūšana ar Romas katoļu baznīcu sevišķi luterismu mūsu zemē atvirzītu perifērijā. Pirmām kārtām nebūtu vairs lielās luterāņu baznīcas, ar kuru mēdz asociēties «vidējais aritmētiskais» latvietis. Luterisms kā tāds jau pastāvēs, bet ne pašreizējā formā ar valsts nozīmes dievkalpojumu noturēšanu un tamlīdzīgi. Zināmā mērā tas nebūtu slikti, jo pārmērīga baznīcas saistība ar valsti nenāk par labu ne vienam, ne otram, bet ideālā gadījumā par to būtu vēlams izšķirties apzināti.
Savukārt ar rekatolizācijas virzību, kā jau teicu, viss ir skaidrs. Ir naivi iedomāties, ka Latvijā ir iespējama unikāla un nez kādā veidā luterāņu draudzēm vai to vadītājiem izdevīga tuvināšanās ar RKB. Iespēja ir tikai viena — pakļaušanās RKB hierarhijai un doktrīnai.
Tam ir daudzi apliecinājumi, sākot ar kardinālu Džonu Henriju Ņūmenu XIX gadsimtā, kurš par katolicisma atjaunošanu Anglijā titulu saņēma tikai īsi pirms nāves un vairāk tā kā pieklājības pēc. Anglikāņu baznīcai tika sistemātiski atvilti un uz RKB pārvilināti daudzi draudžu locekļi un garīdznieki; zemē, kur RKB gadsimtiem bija aizliegta ar likumu, tā strauji atguva ievērojamu vietu tautas apziņā. To lielā mērā sasniedza tieši Ņūmens. Ilgus gadus uzticami kalpojis, pāvestam Pijam IX viņš aizvien palika aizdomīgs ārpusnieks.
Apzinos, ka šāds mēģinājums saprātīgi analizēt starpbaznīcu vidi Latvijā un pasaulē lielā mērā ir lemts neveiksmei, jo, kā patiesīgi vēstī kardināla Ņūmena moto, «sirds runā uz sirdi» (cor ad cor loquitur), ne tik daudz prāts uz prātu. Un Latvijā varbūt jo sevišķi. Dzintars Sodums savulaik ir labi novērojis, ka latvieši domā ar jūtām un jūt ar prātu. Manuprāt, vēl nav par vēlu sākt mācīties domāt ar pareizo galu.