Ministrs izteica domu, ka vienreizēji pabalsti neko nedotu, jo jādomā par ilgtspējīgu nozares attīstību un izdzīvošanu. No ministra puses tika piedāvāti vairāki priekšlikumi, kas gan vairāk atbilstu ilgtermiņa piensaimniecības attīstības tendenču uzlabošanai kā pašreizējās situācijas risināšanai. Taču zemnieki iebilda, ka daudzas zemnieku saimniecības var izputēt, ja atrisinājums nebūs tūlītējs.
Viens no ministra izteiktajiem pieļaujamajiem risinājumiem ir pienu kvotu ieviešana konkrētajam ganāmpulkam. Latvijas piena ražotāju priekšsēdētāja Ilze Aizsalniece kā vienu minēja arī akcīzes nodokļa atmaksu piensaimniekiem 120 litru apmērā uz hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Taču tas ir veids, kā pabalstīt visus lauksaimniekus, jo šīs kvotas ir visiem vienas un nevar nošķirt tikai piensaimniekus.
Pēc zemnieku vērtējuma, šībrīža situācija piena ražotājiem ir katastrofāla – ja pašlaik pašizmaksa ir aptuveni 24 santīmi par litru, tad iepirkuma cenas svārstās no 19 līdz 26 santīmiem par litru, kas ir nepietiekami, lai nomaksātu kaut vai ikmēneša kredītmaksājumus. Zemnieku saimniecības ir nonākušas neapskaužamā situācijā – bankas, individuāli vienojoties, var atlikt kredītu atmaksu, bet zemniekiem tas neko nemainīs, ja esošā situācija paliks līdzšinējā.
Ir vairākkārtīgi paaugstinājušās izejvielu cenas un tās vēl turpina celties, piemēram, soja, kas latviešu zemniekiem vairs nav nopērkama, sēdē minēja I.Aizsalniece.
Pagaidām ir skaidrs, ka pārstrādātāji un pārdevēji ir tie, kas veido šo milzu cenu atšķirību no tās, kādu saņem zemnieks un kāda tā ir veikalā. Ministrijai ir zināma oficiālā piena iepirkuma cena un ir zināms, ka tā atšķiras no uzņēmumā ienākošās naudas, pauda M.Roze. Tomēr viņš nevarēja noteikti apgalvot, vai cenas veidotāji ir pārdevēji vai pārstrādātāji.
Gan ministrija gan zemnieki atzīst, ka lielākie zaudētāji tomēr ir patērētāji, kas ir spiesti maksāt par pienu neadekvāti augstu cenu.
Ceturtdien zemnieki un nozares ministrs tiksies ar piena pārstrādātājiem.