Rozenvalds: Mūsu sabiedrība nekritiski raugās uz sevi

«Izeja būs tad, kad cilvēki apzināsies, ka ir svarīgas divas lietas. Pirmām kārtām, savstarpējā komunikācija: es meklēju cilvēkus, kuri domā līdzīgi man, mēs diskutējam. Otrām kārtām, gatavība darboties uz ilgtermiņa pamatiem. Ja mūs neuzklausa šodien, mēs atnāksim rīt, aizparīt un vēl ilgi uz priekšu. Un nedomāju, ka tas ir kaut kas nesasniedzams vai utopisks,» saka profesors.Vaicāts, kāpēc, viņaprāt, līdz šim nav bijis iespējams iekšpolitikā īstenot valsts oficiāli noteiktās stratēģijas, J.Rozenvalds domā, ka viena no mūsu problēmām ir tā, ka dzīvojam ļoti izteiktā jābūtības un realitātes pretrunā. «No vienas puses – ir jābūt ideāliem, uz ko tiekties, bet mūsu problēma ir tāda, ka esam par tradīciju padarījuši ideālās pasaules uzburšanu. Mēs bieži demonstrējam stāju, kura noved mūs konfliktā ar realitāti. Labs piemērs te ir priekšlikumi Augstskolu likuma grozījumiem, kas paredz atļaut valsts augstskolās mācības visās ES valodās. Bet krievu – ne. Lai arī tieši šajā valodā mums ir reālas iespējas izglītību eksportēt un pelnīt,» intervijā _NRA _saka J.Rozenvalds.Viņu uztrauc tas, ka nav redzami un manāmi tie cilvēki, kuriem ir plāns, kā tikt uz zaļā zara. Viņu satrauc arī attieksme pret izglītību: «Kad skatos skaitļus, es redzu to pamatotību, bet tomēr es tur klāt gribu arī skaidru vīziju. Galveno problēmu es redzu nevis tajā, ka man saka nepatīkamas lietas, bet gan tajā, ka man nesaka nekādas lietas. Te redzu situācijas lielo bīstamību. (..) Varu teikt, ka pašreiz nesaprotu – kas tad tiks darīts?»Atgriežoties pie mūsu sabiedrības problēmu cēloņiem, J.Rozenvalds uzskata, ka viens no tiem ir ļoti straujā politiskās elites un sabiedrības orientācijas maiņa pēc tam, kad 1991.gada augustā brīvība «mums iekrita klēpī». Toreiz tā bija strauja pāreja uz lomu dalīšanu sabiedrībā, uz nošķiršanos (tie ir tie īstie, tie nav). Viņaprāt, tas bija viens no cēloņiem, kas radīja to politiskās elites tipu, kas mums ilgus gadus bija pie varas.Otrkārt, profesors uzskta, ka noskaņojums «brīvi kaut vai pastalās» zināmā mērā saistās ar skaidras grūtību izpratnes trūkumu. «Cilvēki nebija gatavi tam, kas viņus vēlāk gaidīja. Un arī no tā attīstījās neuzticība varai. Problēmas, ar kurām šodien sastopamies, nāk no mūsu galvām, no mūsu attieksmes...» saka J.Rozenvalds. Ļoti liela problēma ir mūsu sabiedrības attieksmē. «No vienas puses – mums ir ļoti liela neuzticība valstij un visām varas institūcijām. Bet, no otras puses, ja uzprasa, kam tad jānodrošina darba vietas, kam jārūpējas par sociālo labklājību utt., tad cilvēki skatās valsts virzienā,» norāda J.Rozenvalds. «Mūsu cilvēki ir ļoti kritiski attiecībā pret valsti un daudz mazāk kritiski attiecībā uz sevi. Tikai nepilni 16 procenti iedzīvotāju piekrīt, ka valsts budžets tiek veidots atbildīgi, turpretim vairāk nekā 78 procenti uzskata, ka viņu mājsaimniecību budžets veidots atbildīgi. Kā savienot šo pārliecību ar arvien pieaugošo kredītu parādnieku skaitu?» teic profesors.Viņš arī min šokējošus aptauju datus par to, ka cilvēki galveno atbildību uzliek valstij, tādējādi paša indivīda aktivitāte atiet otrajā plānā. Tajā pašā laikā gandrīz 95% Latvijas iedzīvotāju vēlas samazināt valsts izdevumus.«No aptaujātajiem Latvijas iedzīvotājiem 85% cilvēku izjūt atbildību par saviem ģimenes locekļiem, 10% – pret kaimiņiem, bet tikai pieci procenti – pret pilsētu, pagastu un visas Latvijas iedzīvotājiem. Protams, ģimene vienmēr būs tuvāka nekā pārējā sabiedrība, bet arī šie skaitļi ir ļoti raksturīgi. Vietā ir jautājums: vai esam gatavi kopīgai rīcībai Latvijas labā?» - vaicā profesors J.Rozenvalds.