Jaunās grāmatas moto ir franču akadēmiķa Pola Valerī teiktais, ka vēsture bojā dzīvi cilvēkiem un tautām. Vai tāds ir arī pētījuma secinājums?
Jā. Tas rāda, cik dziļi vēsture ir iesakņojusies mūsu identitātē gan Latvijā, gan Krievijā. Nav tā, ka vēsturi varam atstāt vēsturniekiem un paši tik ejam uz priekšu. Krievijā vēsture kļūst par aizvien svarīgāku identitātes sastāvdaļu, un tas ietekmē ne tikai mūsu ikdienu, bet arī ārpolitiku.
Igaunijā pēc «bronzas kareivja krīzes» virknē rakstu tika analizēts vēstures jautājums igauņu attiecībās ar Krieviju, bet Latvijā tas gandrīz nebija pētīts. Sākām gandrīz no baltas lapas.
Kāpēc nav?
Vēstures jautājums kļuvis aktuālāks tieši pēdējos gados gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski. Pirms desmit gadiem rakstītajā integrācijas programmā tas knapi figurē. Vēsturi Krievija gan ir izmantojusi vienmēr, un arī kompensāciju jautājums no Latvijas puses ir no paša sākuma, bet reāli par augsta līmeņa jautājumu tas kļuva 2005. gadā ar Krievijas lielajiem Uzvaras svētkiem, jautājumu par prezidentes braukšanu uz Maskavu u. tml.
Vēstures centrālums mūsu attiecībās izriet no Krievijas politikas, kas uzvaru Otrajā pasaules karā padarījusi par galveno ideoloģiju un līmi, kas tautu satur kopā. Tas, protams, sarežģī attiecības ar kaimiņvalstīm.
Bet vai tas nav pārpratums pašā pamatā? Jo vēsture kā disciplīna jau nav emocionāla. Tādas ir cilvēku atmiņas.
Grāmatas nosaukumam patiesībā vajadzēja būt Atmiņas ģeopolitika, jo vairāk ir runa par to, nevis vēsturi. Bet, lai cilvēkiem būtu labāk uztverams, mēs tomēr likām vēsturi. Bieži runā par «vēstures politiku». Šeit ir runa par ģeopolitiku, par starpvalstu attiecībām, komunikāciju par vēsturi - kā tā tiek piesaukta, izmantota un manipulēta.
Cik svarīgi ir izšķirt vēsturi un atmiņas?
Tās pārklājas, tomēr ir atšķirīgas. Vēstures uzdevums ir hronoloģija un objektīva faktu analīze, kas un kāpēc notika pagātnē. Atmiņa un komunikācija par atmiņu vienmēr ir saistīta ar pašreizējo brīdi, ar mūsdienu identitāti. Vēsturnieki nodarbojas ar pelēkiem toņiem, turpretim atmiņa nereti ir melnbalta. Atmiņas vēstures rakstītājam var kalpot par avotu, tomēr apzinoties, ka tās var maldīties vai tikt manipulētas. Bieži vien cilvēkiem ir atmiņas par to, ko viņi nemaz nav piedzīvojuši.
Tomēr tieši vēsture, zināšana ir nepieciešama šodienas saprašanai.
Vēsture kā ēna velkas līdzi un kļūst aizvien lielāka. Strīdi un atšķirības ir iezīmējušās, tomēr esmu pārliecināts, ka cieņpilns dialogs par šiem jautājumiem ir iespējams, bet tas nebūt ātri un viegli. Tas būs ar lieliem konfliktiem un domstarpībām.
Šai sakarā esam mēģinājuši palīdzēt Latvijas Vēsturnieku komisijai ar Inesi Feldmani vadībā, kuram uzticēts interesantais uzdevums veidot ar Krieviju dialogu par vēsturi. Šis ir kā sākuma materiāls: ko tad viņi raksta un māca par mums un rāda filmās? Vienam cilvēkam vai komisijai to aptvert grūti, tāpēc ceru, ka šis būs ieguldījums mūsu starpvalstu dialogā par šiem jautājumiem. Un ne mūsu vien, jo vēstures jautājums ir aktuāls Krievijas attiecībās ar visiem kaimiņiem - arī Gruziju, Ukrainu, Poliju u. c.
Vai ir kādi pārsteigumi?
Mani pašu pārsteidz tā lielā diplomātiskā enerģija, ko Krievija ieguldīja Vasilija Kononova lietā. Mēs redzējām to, kas parādījās presē, bet, rokot dziļāk, atklājas, kas tik tur nav darīts un ieguldīts.
Šādos pētījumos labi ir arī uzzināt, kas ir kas krievu vēsturnieku, politiķu un aktīvistu vidū.
Vai Kononova lieta un manipulācijas ap to nenorāda, ka ar Krieviju par to runāt ir gandrīz neiespējami?
Nē, jo pat krievu mācību grāmatās, piemēram, par Ribentropa-Molotova paktu, nav vienotas nostājas. Traktējumu spektrs ir plašs. Dažādība ir pašā varas virsotnē. Grāmata jau bija nodota tipogrāfijai, kad izskanēja ziņa, ka prezidenta Dmitrija Medvedeva paspārnē Cilvēktiesību padome atzinusi PSRS atbildību par Otro pasaules karu un genocīdu.
Par spīti visam, vēstures attieksmes krievu sabiedrībā ir virspusējas un nav dziļi iesakņojušās, kā to parādīja pavērsiens attieksmē pret Poliju. Kad mainījās varas nostāja pret Katiņas slepkavībām, sabiedriskā doma tam sekoja ļoti ātri. Viedokļi var būt dažādi, bet virsotņu teiktais krievu apziņā ir ļoti svarīgs. Izņemot atceres pasākumus un demonstrācijas noteiktās reizēs, sevišķi šajos laikos tautai vēsture nav pirmā prioritāte.
Tātad Krievija nav monolīta?
Protams, ka ne. Putins un Medvedevs ir ārkārtīgi svarīgi, bet ir arī daudzveidība un iespējamie dialoga partneri. Tas nebūs viegli, bet iespējams tas ir.
Kam konkrēti Latvijā un Krievijā ir izdevīga manipulācija ar vēsturi un atmiņu?
Ir spēki Krievijā, kas met ēnu vispār uz Latvijas valstiskumu un meklē argumentus vēsturē, lai vājinātu mūsu valstiskuma leģitimitāti.
Kādi slepenie dienesti vai politiķi?
Tas nav viennozīmīgi, jo arī šie spēki nemaz nav tik vienoti. Tie ir atsevišķi politiķi, atsevišķi mediju darbinieki, kam ir milzīgs iekšējs sarūgtinājums. Viņi nespēj piedot Baltijai par neatkarību un ka mēs spējam pastāvēt un attīstīties bez Krievijas. Viņi meklē attaisnojumu okupācijai, mēģina noniecināt Latvijas valstiskumu pirms kara un arī pēc PSRS sabrukuma.
Intervēja Didzis Meļķis