Proti, infrastruktūra Latvijā ir savulaik būvēta noteiktam cilvēku skaitam un blīvumam. Iedzīvotāju skaitam samazinoties, infrastruktūras uzturēšanas izmaksas nemazinās, toties lietotāju - attiecīgi maksātāju - skaits sarūk. Klasisks piemērs ir Rīgas pilsēta, kuras iedzīvotāju skaits atbilstoši ekspertu aplēsēm tuvāko 15 gadu laikā samazināšoties no 700 līdz 500 tūkstošiem. Tā kā pašvaldība nevar iedzīvotājus piespiest pārcelties dzīvot kompaktāk, infrastruktūras uzņēmumiem jāuztur sistēma, kāda tā ir, toties patērētāju apjoms (pat pieņemot, ka viņi spēj maksāt) krītas. Līdzīgi ir ar ceļiem, elektroapgādi utt.
Skaidrs, ka aizbraucējiem neko pārmest nevar, jo ikvienam cilvēkam ir tiesības veidot savu dzīvi, turklāt neba ar prieku mūsu līdzpilsoņi dodas prom. Tomēr tas nemazina problēmas, kas reāli varētu sākt izpausties pēc gadiem pieciem desmit, smagumu. (Protams, ja paļaujamies uz aizbraukušo atgriešanos, tad nav tik traki). Kādi ir risinājumi? Vienkāršākais - pacelt cenu (piemēram, tarifus) par infrastruktūras izmantošanu. Šādu ceļu, šķiet, izvēlēties nevar gan tāpēc, ka tas nebūtu taisnīgi pret palikušajiem, gan tāpēc, ka diez vai šie palikušie spētu vairāk maksāt. Noteikti var mēģināt samazināt infrastruktūras uzņēmumu izdevumus, uzmanīgāk ieskatoties šo uzņēmumu budžetu saprātīgumā. Tomēr ļoti iespējams, ka, pat kārtīgi «patīrot» algu sarakstus, ieviešot kārtību iepirkumos utt., ekonomija būs apsveicama, bet ne pietiekama. Iespējams, jēdzīgākais ceļš ir laikus attīstīt tādus šo uzņēmumu blakus biznesus, kas ļautu subsidēt pamatpakalpojumus. Un te svarīgākais, lai «labākajās» tradīcijās šie blakus biznesi nekļūtu par pietuvinātu personu darbā iekārtošanas biroju un investīciju «apguvi» caur kārtējiem «baltajiem ziloņiem». Attiecīgi šo jautājumu nevajadzētu atstāt tikai pašu uzņēmumu vai pat konkrēto pašvaldību pārziņā.