Man šķiet, ka ikviens cilvēks, ja vien nav pagalam aizsvilies un iesprūdis šajā stāvoklī, instinktīvi piekrīt principiem, kas kopīgi zināmai kultūras tradīcijai, ko varam pēc izvēles saukt par kristīgo, Eiropas utt. 1. Bērni neatbild par tēvu grēkiem. 2. Ikviena grupa (etniskā, sociālā u. c.), pat ja to var kvalificēt kā grupu, ir daudzšķautņaina, tādēļ vispārinoši vērtējumi, secinājumi ir kļūdaini. 3. Cilvēka sāpēm un priekam nav tautības. Mēs nedomājam par nelaimē nonākuša bērna nacionalitāti. 4. No sašķeltības ieguvējs nav neviens - vienā teritorijā dzīvojošiem poza «tagad mēs jums parādīsim!» ved strupceļā. 5. Divreiz vienā upē neiekāpsi - vēstures radītu situāciju pārlauzt nevar. 6. Par spīti visam, Latvijā dzīvojošie var saprasties. Grūti saskaitīt, cik reižu vēsturē franči un vācieši stāvējuši dažādās frontes pusēs, tomēr laiks un prasme šīs nācijas ir samierinājušas.
Nākamais jautājums ir: ko saprotam ar «varu», «atstumšanu no varas»? Vai mēs strīdu karstumā kaut ko nejaucam? Latvija ir parlamentāra valsts ar dažādiem varas atzariem. Ja ir radusies situācija, ka pārējiem atzariem pārāk uzkundzējas izpildvara Ministru kabineta izskatā, tad jāatjauno līdzsvars, nevis jādeklarē «nostumšana no varas». Nav dzirdēts, ka kaut kādi etniskie motīvi kavētu cittautiešus īstenot varu, iespēju ietekmēt caur pašvaldībām, tiesām, medijiem, parlamentu utt. Cittautieši patiesībā ir pietiekami ietekmīgi Latvijā, tikai rodas sajūta, ka viņi to it kā neapzinās.
Visbeidzot - jārēķinās ar to, ka ar nāciju, tās apdraudētības sajūtu, kolektīvo atmiņu saistītie jautājumi ir neizbēgami nospriegoti, tādēļ te velti gaidīt kaut ko piezemētu. Tādēļ nesteigsimies emociju izvirdumus traktēt kā «patiesās dabas atklāšanu», ksenofobiju, šovinismu utt. Jānošķir stūrgalvība un vienkārši sliktas manieres no cilvēka dziļākajiem slāņiem.