Skatoties uz šī brīža Latvijas politiku – dažādi noteikumi, likumi, izmaiņas Latvijā kopumā tiek pieņemtas lielā steigā. Elementārs piemērs par māmiņu algu samazināšanu. Es neņemšos apgalvot, ka tas bija labi vai slikti, bet par pašu procesu kā tādu. Vai attiecīgās ministrijas un lēmuma pieņēmēji konsultējās un runāja ar sabiedrību, ar māmiņām un izskaidroja šāda lēmuma pieņemšanu un to, kā tieši tas māmiņu dzīvi ietekmēs? Ja būtu notikusi šāda brīvā diskusija un māmiņu informēšana, tad ļoti iespējams, ka izpaliktu demonstrācija pie Ministru kabineta. Jo patiesībā šis pieņemtais lēmums ir vienkāršs un nav tik dramatisks, kā to atspoguļo mediji. Māmiņas, kuras pēc bērna piedzimšanas paliek mājās ar bērnu, saņem pabalstu savas iepriekšējās algas apmērā, summa nepārsniedz 500Ls mēnesī. Bet māmiņas, kuras turpina strādāt, saņem piemaksā savas algas vēl pusi no esošās algas, nepārsniedzot piemaksas summu 250 Ls mēnesī .
Par māmiņām tas ir tikai viens piemērs, šāda darbība ikdienas likumu, noteikumu pieņemšanā notiek regulāri. Tie jautājumi, kuri ir būtiski ministrijai vai kādam konkrētam cilvēkam, tiek steidzināti un ātri izskatīti visās valsts instancēs. Bet paralēli nenotiek sadarbība ar sabiedrību - ar pilsonisko sabiedrību par šo lēmumu pamatotību un nepieciešamību. Tieši šo problēmu pārrunāju,, tiekoties ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas vēlas iesaistīties, bet ļoti lielas grūtības rodas sadarbībā ar valsti. Kam tas ir izdevīgi? Ne jau iedzīvotājiem, kas dzīvo dezinformācijā vai zina tik daudz, cik no medijiem uzzina . Iespējams tas ir izdevīgi Latvijas valdošajiem spēkiem, jo var domāt nevis primāri par valsti un tās izaugsmi, bet gan izmantot valsts nesakārtotību, lobēt savas intereses un gūt labumu sev.
Vēl absurdāk, ka Latvijas valdība ir tik sadrumstalota un nevienprātīga visā notiekošajā procesā, ka pusgadu nevar pieņemt šī gada Valsts budžeta grozījumus. Krīzes laikā nespēj vienoties par tā saukto jostas savilkšanu valsts pārvaldē. Arī šajā jomā nav īsti saprotams princips, kā notiek algu samazinājums, protams, policistiem, skolotājiem un ārstiem tas tiek darīts jau bez problēmām, bet lai samazinātu algas Saeimai vai Ministriem tur neskaitāmus mēnešus jāgroza likumi. Šāda nevienlīdzība valstī arī izsauc sabiedrības kopējo neapmierinātību, jo primārie cietēji ir tieši viņi – sabiedrība. Bet mūsu valsts pārvalde šādu situāciju pieļauj, likumos rakstīts. Pats ironiskākais ir tas, ka pagājušajā gadā visi labi redzēja, ka parādās pirmās krīzes pazīmes Valstī. Neskatoties uz to, pieņēma šī gada Valsts budžetu ar visu lielo iztrūkumu, tā vietā, lai jau laicīgi sāktu tiekties uz izdevumu samazināšanu un no Starptautiskā Valūtas fonda nebūtu jāaizņemas vai vismaz mazāk jāaizņemas.
Ja mēs paskatāmies uz valsts uzturētajām aģentūrām, cik daudz no tām reāli šobrīd ir vajadzīgas? Un kāpēc valda haoss un neizlēmība par to vajadzību vai ne-vajadzību valsts pārvaldei? Konkrēts piemērs „Valsts zāļu aģentūra” – viņa reģistrē un uzskaita no Krievijas, Baltkrievijas un citām ne Eiropas Savienības valstīm ievestās zāles. To pašu funkciju veic jau Eiropas Savienība kā tāda. Rezultātā Latvijā mēs to jau vairākus gadus veicam dubultā. Un to redzam, bet šajā sakarā neko nedarām. Kurš no „valsts vīriem” beidzot uzņemsies atbildību, dos gala vārdu un pateiks, ka beidzot slēdzam šo aģentūru.
Šie noteikti nav vienīgie „haosi” Latvijā. Lai sakārtotu Latviju un valdošo aparātu, mums iedzīvotājiem pašiem aktīvāk jāiesaistās Valsts pārvaldes līdzdalībā un jāuzstāj uz savām tiesībām to darīt. Nevajag gaidīt un cerēt, ka kāds to izdarīs Tavā vietā, jo, kā mēs redzam un paši noteikti esam pārliecinājušies, tad tā nenotiks. Pirmā lieta, kur varat palīdzēt un iesaistīties, pastāstīt man un sabiedrībai Jums zināmos piemērus par nejēdzībām Valsts pārvaldē. Sākot no viena gala un esot neatlaidīgiem ir iespējams Latviju sakārtot. Mēs to varam kopā.