Pirmā no jaunā ES līguma uzreiz atteicās Lielbritānija. «Ja jūsu valstu parlamenti apzināti piekrīt tam un ir laimīgi atteikties no suverenitātes, dariet to, bet mēs negribam atdot mūsu nacionālo suverenitāti,» intervijā Dienai atklāti pasaka Apvienotās Karalistes vēstnieks Latvijā Endrū Sopers. Dziļās pārdomās ir Zviedrija, Ungārija un Čehija. Sajūsma skan Vācijā un Francijā, kas ir lielas valstis un kuru ietekme ar jauno līgumu tikai pieaugs. Latvijā valdošo partiju politiķi, protams, ir nekavējoši ieslēguši to pašu urravu plati.
Mums ir vajadzīgs būt drosmīgiem, lai Latvija īstenotu patstāvīgu un suverēnu politiku. Tam gan būtu vajadzīga drosme. Tikai politiķi mums saka, nē, mums ir vajadzīgs būt drosmīgiem, lai mēs atteiktos no savas politikas un paklausīgi pildītu Eiropas prasības. Mums ir vajadzīga stingra politiskā griba, lai pateiktu - būs tā, kā tas ir izdevīgi Latvijai. Tam gan ir vajadzīga stingra politiskā griba. Tikai politiķi mums cenšas iestāstīt, ka nē, mums ir vajadzīga stingra politiskā griba, lai Latvija atteiktos no sava vārda jautājumos, kas skar Latviju un latviešu tautu.
Aiz intereses saglabāt Eiropas Savienību stāv milzīgas ekonomiskās intereses, un nenoliegsim, ka arī mūsu interese tajā ir. Eiropa ir milzīgs vienots patērētāju un ražotāju tirgus ar 500 miljoniem iedzīvotāju un brīvu preču, kapitāla un cilvēku plūsmu starp valstīm. Šodien Latvijas pamatjautājums ir: vai mums ir vajadzīga Latvijas valsts kā instruments, ar kuru varam aizstāvēt Latvijas iedzīvotāju intereses šajā lielajā Eiropas tirgū un milzīgajā globālajā tirgū vispār, vai mums nav vajadzīga Latvijas valsts kā instruments, ar kuru mēs paši rīkojamies savās interesēs?
Mēs tuvojamies Latvijas suverenitātes kritiskajai robežai, aiz kuras par suverenitāti runāt nevar. Kļūstam par bezgribas teritoriju, kuru sveši spēki ietekmē, kā grib.