Partijas PSRS nebija aizliegtas. Tikai darbojās viena - līdz Gorbačova laikam neviens īsti neizrādīja interesi dibināt citas. Jebkurš vidējās un vecākās paaudzes cilvēks labi zina - kāpēc.
PSRS Konstitūcija paredzēja pat tiesības izstāties no Padomju Savienības. Diskutējot ar kādu juridisko zinātņu studentu, pretī saņēmu milzīgu izbrīnu, viņam to uzzinot. Jaunā cilvēka reakcija bija - bet kāpēc jūs nestājāties ārā no Padomju Savienības? Jā, kāpēc mēs nestājāmies ārā no PSRS jau 1946. gadā? Tāpēc, ka jebkuru, kurš sadomātu sludināt izstāšanos no PSRS, gaidītu čeka, cietums vai psihiatriskā slimnīca. Padomju Savienībai bija demokrātiskā uzbūve, tikai tā bija fikcija.
Fikciju nodrošināja represīvās iestādes un to radītās bailes. Šodien represīvās iestādes nedzen pilsoņos bailes. Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, kurā valsts varai nav tiesību represēt pilsoņus par to, kā viņi domā. Tomēr kārdinājums ietekmēt pilsoņu rīcību vienveidīgai izvēlei ir ļoti liels.
To var izdarīt ar psiholoģisko spiedienu. Kārtīgs cilvēks vēlas rīkoties pareizi. Tad pareizo izvēli pasakām priekšā. Un tā, lai šaubas nerodas. Cilvēks vēlas būt pieņemts, sabiedrībā akceptēts. Radām bailes tikt nosodītam, ja nerīkosies pareizi, tikt izolētam.
«Ikviena atbildīga pilsoņa pienākums ir piedalīties referendumā un šajā gadījumā balsot pret,» teic Vaira Vīķe-Freiberga. «Latvijas pilsoņa pienākums ir tajā piedalīties, balsojot par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu,» saka Valdis Zatlers.
Ja pilsonis piedalīsies un balsos citādi? Vai viņš nepiedalīsies, kā to plāno Valsts prezidents Andris Bērziņš? Varbūt viņš nebūs atbildīgs pilsonis? Vai būs pilsonis, kurš nepilda pienākumu? Vai tā daļa pilsoņu, kuri būs nobalsojuši citādāk - un nav ilūziju, kā tā būs liela - būs bezatbildīgi, pilsoņa necienīgi, pienākumu nepildoši cilvēki?
Latvijas Republikas Satversme neparedz, ka pilsonim būtu pienākums balsot vienā veidā. Ja atbalstāt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, balsojiet «pret». Bet citus par zemākiem neturiet.