Cik noprotams, pašvaldības ar šo situāciju ir samierinājušās (apmaiņā pret valdības solījumu nemazināt pašvaldību daļu ieņēmumos no iedzīvotāju ienākumu nodokļa), vien prasot no valsts lielāku patstāvību lēmumos, kam un kādā apmērā mazturīgo pabalstus maksāt. Kopumā šāds kompromiss būtu pareizs, jo pašvaldības vislabāk zina savu iedzīvotāju reālo situāciju (tai skaitā tos indivīdus, kuri savas labklājības uzlabošanā varētu būt aktīvāki paši). Cita lieta, vai pašvaldībām pietiks dūšas kādam pabalstus mazināt, ja ņem vērā, ka pēc 2012. gada pietuvojas pašvaldību vēlēšanas.
Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka mazturīgajiem 2012. gadā jārēķinās ar mazākiem ienākumiem (neaizmirsīsim, ka beidzas arī t.s. simtlatnieku programma). Svarīgi arī, lai pašvaldības, ieguvušas lielāku teikšanu par nekustamā īpašuma nodokļa atlaidēm un minētajiem sociālajiem maksājumiem, prastu savu lielāko teikšanu izmantot un, kā saka, visu pareizi sarēķinātu, lai pēc kāda perioda valstij nebūtu jāmetas palīgā.
Valdība samierinās ar realitāti
Izvēloties liberālāko (iecietīgāko) nodokļu amnestijas formu, Finanšu ministrija un premjers, šķiet, rīkojas pragmatiski. Proti, ja, lai nomazgātu grēkus dzimtās valsts priekšā, būtu jānomaksā visa «piemirstā» nodokļu summa (piedotas tiktu tikai soda naudas), tad pastāvētu liela iespēja, ka cerētās atsaucības nebūtu. Gan tāpēc, ka daļai patiešām visas summas nav, gan tāpēc, ka šāds slieksnis liktos neatsveram prieku par mierīgu naktsmieru. Ja amnestija iegūstama, samaksājot kaut 20% no parāda, pieļauju, ka interese varētu būt lielāka, un valsts tiešām iekasētu ko vērā ņemamu.
Saprotams ir arguments pret faktiski jebkādu amnestiju - tā nav taisnīga attiecībā pret tām fiziskajām un juridiskajām personām, kas nodokļus maksājušas. Tomēr amnestijas radītais ieguvums plus apziņa, ka pilnu (pat pusi) parādu summu tāpat piedzīt neizdosies, mudina teikt, ka šāds lēmums tomēr būtu mazākais no ļaunumiem. Cita lieta, ka valstij būtu jādomā par formām, kā reāli pateikties (vēlams ne tikai diploma formā) tiem, kuri nodokļus maksā. Jāatzīst, ka, veidojot amnestijas mehānismu, valstij arī būtu skaidri jāpasaka, ka šis ir tikai un vienīgi krīzes laika vienreizējs pasākums - lai nebūtu tā (kā norāda amnestijas idejas kritiķi), ka amnestētie atkal ķeras pie vecajiem niķiem, jo gaida nākamo amnestiju.
Radikāļi tikuši pavasara saulītē
Izdevies savākt nepieciešamos 10 000 parakstu, lai tālāk virzītu priekšlikumu par krievu mēli kā otro valsts valodu. Pat pieņemot, ka sevišķi tālāk šis process nepavirzīsies, t.s. krievu radikāļi ir ieguvuši labu atspērienu, lai pēc zināma pieklusuma (cik var plosīties ap 16. martu...) atkal iekļūtu mediju dienas kārtībā. Ir viedoklis, ka par to viņiem jāpateicas latviešu nacionālistiem un priekšlikumam par valsts apmaksāto izglītību tikai latviešu valodā, tomēr subjektīvi liekas nepareizi uzturēt stāstu par Raivi Dzintaru&Co. kā Osipova&Co. slepenajiem sabiedrotajiem. Proti, būtu kļūdaini atteikties no jebkādas latviešu nācijai labvēlīgas iniciatīvas tikai tāpēc, ka tā var izraisīt alerģisku reakciju pretējā nometnē.
Jāpiezīmē, ka visjocīgāk izskatās Saskaņas centrs (SC), kas cenšas koķetēt ar latviešu elektorātu un mēģina norobežoties no radikāļiem. Tas tomēr ir ārkārtīgi grūti, ja SC biedri demonstrējuši necieņu pret valsts valodu, nelabprāt runā par okupāciju utt., tas ir, tradicionāli ir veidojuši ideoloģisko un emocionālo fonu, uz kura Osipovs&Co. ir loģisks atzarojums, nevis svešķermenis.