Vienlīdzības princips “uz papīra” tika nostiprināts jau sen. Tas paredzēts 1957. gada Romas līgumā, un jau 1975. gada tapa direktīva par šo principu, kura aizliedz diskrimināciju algu jautājumā par tādu pašu vai līdzvērtīgu darbu.
Izpētīts, ka atšķirības rada noteiktā vidējā samaksa par stundu, kā arī sievietes bieži strādā nozarēs, kurās vidējās algas ir zemākas nekā nozarēs, kurās ir vīriešu pārsvars.
Atšķirības darba samaksā arī mazina sievietes mūža ieņēmumus un pensijas, izraisot nabadzību vecumā. 21% sieviešu 65 gadu un lielākā vecumā atrodas uz nabadzības robežas, savukārt no vīriešiem tie ir 16%, liecina EK dati.
EK ziņojums atklāj, ka sieviešu nodarbinātības līmenis pēdējo gadu laiku pastāvīgi palielinājies (patlaban nodarbināti ir 58,3% sieviešu un 72,5% vīriešu), taču sievietes joprojām biežāk nekā vīrieši strādā nepilnu slodzi (31,2% sieviešu un 7,7% vīriešu), un sieviešu īpatsvars ir lielāks nozarēs, kurās ir zemākas algas (vairāk nekā 40% sieviešu strādā veselības, izglītības un valsts un pašvaldību pārvaldes jomā, t. i., divreiz vairāk nekā vīriešu). Tomēr no visiem jaunajiem augstskolu beidzējiem 59% ir sievietes.
Pētījums atklāj, ka sievietes arī nav pietiekami pārstāvētas ekonomisko lēmumu pieņemšanā un Eiropas politikā. Visu 27 ES dalībvalstu centrālo banku vadītāji ir vīrieši. Sieviešu nelielā līdzdalība vadošajos amatos ir vēl mazāka lielos uzņēmumos, kuros gandrīz 90% valdes locekļu ir vīrieši (saskaņā ar valstu rādītājiem par kapitālieguldījumiem bez riska), un šis skaitlis pēdējos gados nav īpaši mainījies.
Pēdējo desmit gadu laikā sieviešu īpatsvars valstu parlamentos (vienpalātas/apakšpalātas) ir palielinājies apmēram uz pusi – no 16% 1997. gadā līdz 24% 2008. gadā. Eiropas Parlaments, kurā darbojas 31% sieviešu, tikai nedaudz pārsniedz šo rādītāju. Dalībvalstu ministru posteņos vīrieši skaitliski pārspēj sievietes, vidēji veidojot proporciju 3 pret 1 (25% sieviešu, 75% vīriešu).