4.jūlijā plkst.6 izbraucām no Smiltenes baznīcas laukuma, lai plkst.9 Rīgā piedalītos pirmajā kopmēģinājumā Mežaparkā.
Organizatori bija centušies, bet … kas neko nedara, tas nekļūdās. Bija jau skaisti, bet liekas, ka bez mums Lielajā estrādē varēja iztikt. Vislielākais prieks man par mūsu jaunatni — cik viņi ir skaisti un talantīgi un, protams, arī gudri.
Visgrūtākais bija tas, ka plkst.22.30 bija jābrauc uz Mežaparku un piedevām vienā vakarā pazuda un atkal atradās viena kora meitene.
Mums bija labākais šoferis un mēs dzīvojām 45.vidusskolā. Cepuri nost! Tikām ēdināti kā restorānā un apsargāti dienu un nakti. Nevar neatzīmēt virtuves meiteņu laipnību. Lai viņām labi vīri! Kafejnīcas vadītāja bija kā miesīga māsa. Un kas gan spēj saskaitīt viņu darba stundas!
Viesizrādes beidzām ar koncertu Doma laukumā. Mums bija vislabākie virsdiriģenti, no kuriem mīlestībā jāatzīstas diriģentam Bērziņam.
Vēl tagad ir silti ap sirdi, atceroties visu — brīnišķīgi izdekorēto estrādi, dziesmu skaisto skanējumu, lietu, pērkonu mēģinājumā un koncerta vadītāju draugu Jāni Skani.
Tad vēl nedrīkst aizmirst svētku gājienu no krastmalas līdz Dailei. Aiz mums nāca Smiltenes pūtēju orķestris un abās ielas pusēs skanēja: "Lai dzīvo Mežābele!"
Un vēl skaistākais man personīgi bija, ka, ejot gar tribīni, es pamāju sveicienu Vairai Vīķei-Freibergai. Un viņa man pamāja pretī…
Kad ap plkst.21 tikām savā autobusā, ar diriģentu Juri Lūsi vienprātīgi nospriedām, ka esam bezgala laimīgi, ka viss beidzies un esam dzīvi un veseli.
Paldies visiem!