Slapstīšanās kurss

Par akadēmisko darbu - cik liela daļa no absolventiem turpina strādāt augstskolās? Vai tur tiešām pēc visiem šiem gadiem ir pētnieku trūkums? Ja jā - kāds tam ir iemesls - nepietiekams atalgojums vai arī kas cits? Un vai jūsuprāt visi ieguldītie līdzekļi atnes 100% atdevi no iztērētajiem līdzekļiem? Ja esat informēts par kādu akūtu problēmu akadēmiskajā vidē - lūdzu, izsakieties droši, neturiet sveci zem pūra! Līdz šim augstskolās novērotās tendences ir pavisam citas - nevis pētnieku trūkums, bet gan modernu vēsmu trūkums. Vecākie pasniedzēji aizliedz jaunajiem un aktīvajiem mācīt studentiem savulaik pašsaprotamas lietas, aizbildinoties, ka tas būtu par grūtu studentiem un samazinātos studentu apmierinātība ar dzīvi un atticīgi studentu skaits un finansējums. Kā rezultātā jaunākie nospļaujas un pamet pētniecisko darbu, ja reiz notiek stagnēšana un turēšanās pie pārbaudītām vērtībām, nerodot kompromisus. Arī pret inventāru ir visai saudzējoša attieksme - "nedod dies`, kaut ko izdarīsi serverim - netuvojies labāk!", kas, dabiski, apgriež spārnus normālam attīstības procesam. Tāpēc lūdzu nevis celt degunu mākoņos, bet izteikties par aktuālajām problēmām. Protams, ja ir ko teikt.

Sīkumos neiedziļinoties, teicams komentārs.

Vai tiešām samazinot augstkolu budžetu mēs uzlabosim kvalitātes rādītājus un vai tās būs strukturālas reformas? Vai nav tā, ka budžets izglītībai, tai skaitā, augstākajai, ir vismazākais Eiropas Savienībā, un jūs to ierosinat samazināt? Vai nav tā, ka liela daļa vidusskolas beidzēju izvēlas studijas ārzemēs, jo tur ir pieejamas budžeta vietas, kuras jūs nez kāpēc ierosināt samazināt? ps Nekur nemanīju ierosinājumus vienkārši likvidēt lielāko daļu augstkolu, bet izglītības budžetu palielināt (kā to darīja igauņi), pasniedzēju algu fondu palielināt. Vai, jūs cienītais autor vispār nojaušat, cik pelna lektors jebkurā no šī nevajadzīgajām Latvijas augstkolām? Atbilde - domāju, ka nezināt........

Un no kurienes ir jūsu dati iegūti? Izskatās pēc tā, ka esat tos ieguvis, šēžot pie datora ekrāna un kasot pakausi. Nav tas drošākais veids. Atbildes vietā es jums labāk uzdošu pāris jautājumu. Pirmkārt, vai jums nav nācies dzirdēt par tādu lietu kā pētniecība un akadēmiskā karjera? Redziet, augstākās izglītības mērķis nav tikai saražot dažādu profesiju darboņus. Tas drīzāk ir profesionālās izglītības mērķis. Universitāšu primārais uzdevums ir nevis ražot tautsaimniecībai derīgus darbiniekus, bet gan, ja tā varētu teikt, ražot zināšanas. Otrkārt, esmu jau to teicis, bet atkārtošos vēlreiz. Vai jūs zināt, cik procentuāli lielu summu patērē filologi, filozofi u.c. tā saucamo humanitārās zinātnes studējošie? Jūs runājat tā, it kā tie nu būtu galvenie liekēži un izšķērdētāji. Vēl arī gribētu vērst jūsu uzmanību, ja ikvienā normālā valstī, kur ir universitāte pastāv arī filoloģijas, filozofijas u.c. humanitāro zinātņu fakultātes. Tā nav nekāda ekstra, ja kas. Lietuvā, starp citu, filozofiju studē pat lielāks skaits studentu nekā Latvijā. Pēc jūsu rakstītā rodas arī aizdomas, ka jums pat nav ne mazākās sajēgas ar ko nodarbojas filologi. Varbūt brīvā brīdī pašķirstiet kād vārdnīcu.

Par latviešu filoloģēm es arī šaubos, bet katrā ziņā svešvalodnieku filologi gan bez darba parasti nesēž - zinu tādus, kas strādā visdažādākajos darbos, un visi pietiekami labos un prestižos... Acimredzot viņiem arī ir iemācīts "smadzenes kustināt", kā viens iepriekš vienā komentā rakstīja, lai varētu apgūt visu ko jaunu. (Un plus vēl konkrētās svešvalodu zināšanas un arī tulkošanas spējas, ja vajadzīgs.)

Starp citu, kādēļ lai nevarētu tā, kā dara "balto cilvēku" valstīs? Tur, ja cilvēks vēlas, viņš, sasniedzot noteiktu labklājības līmeni, var studēt pilnīgi jebko - sākot ar austrumu valodām, filoloģiju, filozofiju, radioelektroniku un beidzot ar teoloģiju. Uz sava rēķina. Paskaitot filoloģijas studenšu nodarbošanos es šaubos, vai kaut 50% studijas ir ko būtisku mainījušas dzīvē - skaistumkopšanas salonos, birojos un citās vietās strādājot, tās nedod to izdoto tūkstošu priekšrocības salīdzinājumā ar vidusskolu beigušajām. Ja nepiekrīti - droši protestē, saki, ka pēc taviem datiem visas mūsu filoloģes strādā par latviešu valodas skolotājām vai māca bērniem literatūru. Ja vēl uzrādīsi ticamu avotu - brīnišķīgi :)

"Kāds jautās. – Vai tad ir vēl kāda izglītība? Ko tad citu lai mācās, ja ne arodu?" Izglītība ir spēja kustināt smadzenes un apgūt jaunas prasmes, ja tas ir nepieciešams. Tagad, kad tūkstošiem būvnieku, šoferu un citu sēž bez darba, tas ir aktuāli. Labus programmētājus tagad firmas aktīvi meklē. Cik no Tev pazīstamajiem filozofiem un filologiem ir spējuši to patstāvīgi apgūt labā līmenī un sākt strādāt šādos amatos, reaģējot uz tirgus pieprasījumu? Lasīt daiļliteratūru, filozofiju un uzskatīt sevi par ļoti gudru cilvēku - tas ir forši, bet ne jau valstij tas jāapmaksā, ja naudiņas trūkst dažādām lietām. Izglītībai jēga maza, ja to ieguvušie nespēj par sevi parūpēties labāk kā 9 klases beigušie, tiklīdz rodas kāda konkurence.

Mācies dūšīgi. Iegūsi labu izglītību… varēsi pelnīt daudz naudiņas… grezni dzīvot. Vai nav kaut kur dzirdēti vārdi? Ko mēs saprotam ar vārdu „izglītība”? Manuprāt, šai izpratnei daudz piemērotāks vārds būtu – arodapmācība. Kāpēc? Tāpēc, ka minot vārdu „izglītība” parasti saprotam tādu apmācību kuŗā gūtās zināšanas noder iztikas pelnīšanai. Un nav svarīgi kāda līmeņa arodapmācību gūstam. Atslēdznieks, šoferis, ārsts, žurnālists, jurists, operators u.c. Šie visi ir arodi. Domāti iztikas pelnīšanai. Dažāda līmeņa, ar dažādu apmācības ilgumu. Kāds jautās. – Vai tad ir vēl kāda izglītība? Ko tad citu lai mācās, ja ne arodu? Kāpēc mācīties kaut ko, ar ko vēlāk nevarēs pelnīt? Protams, ka pasaulē ir arī citas zināšanas. Un vēl vairāk nezināmā. Tās ir mācības par pasaulskatu, cilvēka sūtību, dzīves jēgu, labo un ļauno, u.c. Daži to sauc par dvēseles izglītību.

Mūzikā, piemēram, esot jāmāca tikai teorija un dziedāšana ir tikai tā starp citu. Visbiežāk nav vispār, jo neatliek jau laika tādām nodarbēm. Un atzīmes var likt tikai par testu veidā veiktiem kontroldarbiem. Kā lai te nerodas riebums pret mūziku un arī normāls skolotājs šādā veidā nav spējīgs strādāt.

loti labs raksts. diemzel patiess. bet pilniba pievienojos autora viedoklim.

Šķiet, ka Bojāra kunga augstākā izglītība ir tiešām atstājusi sliktas atmiņas. Ir jautri redzēt, ka šis raksts parādās tikai dažas dienas pēc diskusijas viņa vecajā alma matter, kur viņš ar putām uz lūpām apgalvoja, ka jaunie studenti esot nekam nederīgi praktikanti. Man rodas vienkāršs jautājums. Kāds viņš pats bija, kad studēja? Esmu gana dzirdējis, ka nekāds jaukumiņš jau nebija. Tāpat tas ir absolūts idiotisms aiztikt budžeta vietas, kuru tāpat ir anormāli . Ehh, apnicis šis pseido žurnālists.

''(..) , un tad jau varēs mierīgu sirdi dzīvot tālāk. '' - Ilgi un laimīgi - tā jau daudzas pasakas beidzas. 18.novembra republika jau ar varēja pastāvēt vēl šodien, ja ģeopolitiskais stāvoklis Eiropā nemainītos. Tagad varam būt mierīgi, jo esam Eiropas Savienībā un NATO, tāpēc vēsturisko procesu virzību ietekmēt nevaram. Process ir sācies jau sen (1985.g. - ?), tā kā acīgākais varēs pamanīt - kur virzāmies? Lielākai apjēgai iesaku izlasīt vismaz Ilmāra Meža ''Latvieši slēpj galvu smiltīs'' - rakstā paustā prognoze par situāciju 2100.gadam. var atvērt acis vēl apjēgu nezaudūšajam pilsonim.

Es atkal domāju, ka pirmām kārtām ir jāķeras klāt finanšu sektoram, jo viņi pakāš vislielākās naudas summas. Tērē miljonu miljonus bez atdeves. Vienkārši izmuļļā un savāc savu daļu. Piemēram, no aizdevumu naudas 2,4 miljardiem viss ir kaut kur gaisā izkūpējis (skatīt Valsts Kases mājas lapu, Informācija par starptautisko aizdevumu). Vai arī Vides un Zemkopības ministrijas, kas tērē neskaitāmus miljonus visādām subsīdijām, velns zin kādiem maksājumiem utt. Abām šīm ministrijām kopējais gada budžets ir virs 600 miljoniem. Papildus jāņem vērā, ka 2011. gadā budžeta izdevumi pret 2010. gadu ir pieauguši par 400 miljoniem. Tā ka nu tā santīmu kasīšana tiešām ir viena vienīga slapstīšanās.

Nezinu, kādas un cik augstas un prestižas tskolas ir beidzis raksta autors, taču rakstā paustās idejas līdz sirds dziļumiem pazīstamas ar PSKP partijas skolu absolventiem raksturīgo domāšanas veidu - "mēs regulēsim kam, ko un cik daudz jāmācās. Taisnības dēļ gan jāsaka, ka attīstītā sociālisma apstākļos nekādu ierobežojumu gan nebija, bet, kas attiecas uz zināšanu kvaliti, tad tas vēl ir diskutabls jautājums. Ja valsts ir tik nabaga, ka nevar atļauties finansēt izģlītības programmas atbilstoši izglītojamo vēlmēm, tas ir viens jautājums, bet ja kāds maksā par to naudu un ir augstskola, kura spēj apmierināt indivīda vēlmes pēc zināšanām, tad valstij gar to nav nekādas daļas,

Bet kāds sakars izglītības līmenim ar pāris ģeogrāfisku faktu zināšanu. It kā tas būtu kaut kāds rādītājs. Un nevajag uzmest lūpu. Jūsu iepriekšējā komentāra pēdējais teikums patiešām nav saprotams. Neatkarīgi no to, kādās skolās kurš ir gājis. Man šķita mazliet nesamērīga attieksme - no vienas puses rakstāt kā pusanalfabēts, bet ja kāds nezinu, kur ir Šanhaja, tad krītat zem galda.