Taču šādai partijai ir sava niša, kas atbilst lielas sabiedrības daļas noskaņojumam. Būtu dabiski, ja Aināra Šlesera partija atbalstītu tautas vēlēta prezidenta institūciju, diemžēl tas tā nav. Jebkura parlamentārā partija un līderis tautas vēlētu prezidentu uzlūko kā pašu nevēlamāko konkurentu, jo tas būtu stiprākais konkurents.
Tautas vēlēta prezidenta prasība ir «nereālistiska» tikai tādā skatījumā, ka to labprātīgi, protams, nekad neatbalstīs vadošās Saeimas partijas. Tā ir milzīga gruzdoša problēma Latvijas politikā, ka liela daļa iedzīvotāju simpatizē citādai politiskajai uzbūvei, nekā to paredz Satversme. Liela daļa cilvēku simpatizē prezidentālai valsts iekārtai un autoritatīvam vadības stilam. Milzu pretruna reiz atrisinājās 1934. gada 15. maijā, kad varu pārņēma Kārlis Ulmanis.
Politiķi, politologi un avīzes 20 gadu ir stāstījušas, ka labāk zina, kas cilvēkiem ir labāk un kas viņiem jāgrib. Valsts institūciju šokējoši zemie uzticības reitingi runā paši par sevi. Latvijas demokrātiskā struktūra neatbilst tautas psiholoģiskajai struktūrai. Latvijas iedzīvotāju psiholoģiskās gaidas ir citas. Tāpēc agri vai vēlu atradīsies politiskais spēks, kas šo pretrunu pārvarēs.
Tāds var parādīties. Pagaidām gan neredzam, ka Šlesera partijai ir programma, kas būtu nopietna alternatīva šodienas varas politikai, bet Šlesera draugiem mācītājiem īstā vieta ir baznīcā, nevis ministrijās. Vēlēšanu sistēmā ir izdarīts viss, lai «Šlesera tipa» partijām nākotnes nebūtu, aizliedzot vienam cilvēkam kandidēt visā Latvijā. Tā ir negodīga, tautā nepopulāra prasība, bet tā rāda politiskās varas konsensu. Vai Ainārs Šlesers izpeldēs pret straumi?