5dien, 22. maijā, kopā ar vēl 249 dalībniekiem es piedalījos desmitajā ikgadējā Rīgas Domes Labklājības departamenta organizētajā konferencē „Sociālais darbs pašvaldībā”. Gandrīz 6 stundas man bija iespēja klausīties sociālā darba speciālistu un sociālā dienesta vadītāju viedokļos un iepazīt viņu darba pieredzi. Neko būtisku, kas būtu jāmaina, šajā konferencē es nedzirdēju, tā tiešām bija vairāk kā pieredzes apmaiņa. Toties konferences laikā piefiksēju dažus interesantus viedokļus:
Tagad ir ideāls laiks profesionalitātes pilnveidošanai,
Ētiskā apziņa - profesionālisma mugurkauls!,
Slikta atmiņa nav vecuma nodeva!,
Grupas procesi ir mūsu galvenā cerība politiskai, sociālai un starptautiskai nākotnes dzīvei.
Lielu sirsnīguma efektu šai konferencei piešķīra Latvijas Sieviešu invalīdu asociācijas „Aspazija” uzstāšanās – gan dziedot, gan dejojot. Šo pasākumu nekad neaizmirsīšu, jo par piemiņu gan es, gan pārējie dalībnieki saņēma kaklā karināmu pīto sirsniņu. Pasākumam bija izvēlēta arī atbilstoša norises vieta – sociālās aprūpes centrs.
Arvien biežāk uzsvēršu to, ka sociālajam darbam piemīt liela loma un liela atbildība sabiedrībā, jo darbs nebūt nav no vieglākajiem, bet darbinieki cenšas palīdzēt ikkatram, kas griežas pēc palīdzības.