Soļi pretī tirgus ekonomikai

Toreiz nākamais izaicinājums Latvijai bija sākt ilgtspējīgu ekonomisko pieaugumu. Tas ir bijis un pamatīgs, bet, kā redzam, ne ilgtspējīgs. Kāpēc? Pirms 15 gadiem — 1994.gadā martā — kopā ar savu Pasaules Bankas kolēģi Larsu Jerlingu Dienā publicēju rakstu Latvija: soļi pretī tirgus ekonomikai. Tie bija laiki, kad Latvija klauvēja pie Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un Pasaules Bankas durvīm, lūdzot kredītus, lai finansētu Latvijas pāreju uz tirgus ekonomiku, ko mūsu valsts arī sekmīgi paveica. Tagad Latvija diemžēl atkal ir spiesta griezties pie SVF un šoreiz arī pie Eiropas Savienības pēc palīdzības, lai gan tas, protams, nav sliktākais, kas var notikt. Vismaz mums ir kur griezties. Vai tagad esam atpakaļ tajā pašā bedrē, kur bijām 90.gadu sākumā? Tik slikti tomēr nav. Ļoti daudz pa šiem gadiem ir izdarīts. Esam ES un NATO, infrastruktūra daudzās vietās ir uzlabota, ir dibināti un attīstīti mazie un vidējie uzņēmumi, lietojamās zinātnes pielāgojušās tirgus prasībām, paši brīvi ceļojam pa pasauli un dažās jomās esam ne tikai apsteiguši "vecās" Eiropas Savienības dalībvalstis, ieviešot jaunās tehnoloģijas, bet pat bijuši pirmie, un vairākumam dzīves līmenis ir cēlies.Bez Eiropas konteksta Lasot dažu "ēnu finanšu ministru" izteikumus, ka starptautisko organizāciju aizdevums ir jāizlieto, lai būvētu rūpnīcas, tiešām ir sajūta, ka tiekam atmesti atpakaļ 90.gadu sākumā. Zinu, ka šādi izteikumi tomēr ir izņēmums, taču tie liek pievērst uzmanību kādam nozīmīgam šībrīža Latvijas trūkumam. Debates par ekonomiku mūsu valstī joprojām mēdz būt atrautas no Eiropas kopīgā konteksta, un tas ir nepieļaujami, jo esam vienotā tirgus dalībnieki. Dažās avīzēs un žurnālos analīze mēdz būt dziļa un vispusīga, taču, skatoties, teiksim, televīziju, rodas sajūta, ka Krievijas kriminālhronika ir svarīgāka par Francijas vai Vācijas finanšu ministru vai banku ekspertu viedokli saistībā ar notikumiem Eiropas un pasaules ekonomikā (vai arī par kultūras notikumiem citur Eiropas Savienībā). Ja gribam attīstīt zinātņietilpīgu ekonomiku, kas var piedāvāt augstas pievienotās vērtības preces vai pakalpojumus gan ES, gan citur, tad mums ir jābūt izpratnei par ekonomiku, politiku, kultūru un dzīves stilu mūsu ES kaimiņvalstīs un ne tikai virspusējām zināšanām par ASV un Krieviju. Ņemot to vērā, lēmums paaugstināt PVN preses izdevumiem un grāmatām ir neizprotams. Mums ir arī gadījumi, kad, neskatoties uz speciālistu augstu kompetenci apspriežamajos jautājumos, risinājums tomēr ir ticis veidots šauras grupas, nevis vairākuma interesēs. Tas norāda nevis uz zināšanu trūkumu Latvijā, bet uz aplamu veidu, kā tiek pieņemti lēmumi. Šāda valdības rīcība neizbēgami mazina tautas uzticību gan valsts varai, gan ekonomikas stratēģijai. Tiesiskums un konkurence 1994.gadā rakstījām, ka tiesiskums un kārtība ir ekonomikas pieauguma nepieciešamais pamats. Ir vērts atcerēties šos vārdus šodien, kad ekonomiskā krīze skārusi visu Eiropu. Kāpēc Latvija ir starp tām dažām valstīm, kurām šī krīze ir izcili smaga? Vai tas nenotiek tādēļ, ka mūsu valsts vara ir zaudējusi tautas uzticību? Tas redzams saistībā ar izdarībām ar KNAB, drošības likumu un tā saucamajiem oligarhiem. Pietiek paskatīties uz salīdzinoši mierīgo situāciju tepat Igaunijā, Polijā vai Lietuvā, lai par to pārliecinātos. Laba, caurskatāma un ētiska pārvaldība ir absolūti nepieciešama ekonomiskās stabilitātes nodrošināšanai. Jau pirms piecpadsmit gadiem uzsvērām, ka efektivitāte jāuzlabo ar starptautisku konkurenci. Ir skaidrs, ka daudzās jomās konkurence Latvijā vēl klibo, un patērētājs ir tas, kurš maksā par šo trūkumu. Turklāt palīdzēt ļoti nabadzīgajiem nozīmē ieņemt stabilu nostāju pret speciālajām interešu grupām, kas mēģina aizkavēt izmaiņas, ierobežot konkurenci un gūt peļņu no esošo struktūru, valdības nolikumu, aizsardzības un dotāciju saglabāšanas. Jau pirms 15 gadiem norādījām, ka veiksmīgākajiem Latvijas iedzīvotājiem, kas pirmie guvuši peļņu no tirgus reformas, jāuzņemas noteikta atbildība maksāt nodokļus, ievērot likumus, ievērot biznesa ētiku, lai nodrošinātu ekonomikas un sabiedrības kopumā turpmāko attīstību. Ekonomiskā brīvība nedod tiesības ignorēt likumus un citu tiesības. Domāju, ir laiks atgādināt baņķieriem ne tikai Latvijā, bet arī Ņujorkā un Londonā par riska menedžmentu un biznesa ētiku. Lai panāktu ilgtspējīgu ekonomisku uzplaukumu, ir jāatgriežas pie jautājumiem par biznesa ētiku, riska menedžmentu un labu pārvaldību privātā un publiskā sektorā. Finanšu tirgus uzraudzība ir jāuzlabo, lai mūsu ekonomikas asinsrite vēlreiz nekļūtu par sirdstrieku. Jau toreiz rakstījām, ka palīdzību jāvirza patiešām trūcīgajiem. Domāju, ka valstij, lai atdzīvinātu ekonomiku, visvairāk vajadzētu pievērsties mazturīgiem iedzīvotājiem un pensionāriem, kuri īpaši izjūt dzīves līmeņa pazemināšanos krīzes un inflācijas dēļ. Paaugstinot maznodrošināto ienākumus, mēs ne tikai palīdzam viņiem izdzīvot, bet arī vairāk atbalstām vietējos ražojumus (pārtiku) un pakalpojumus, nevis importu. Krīze kā iespēja Taču šo krīzi jāuztver arī kā iespēju. Gijs Verhofštats, bijušais Beļģijas premjers, nesen avīzē Le Soir rakstīja, ka Eiropai ir jāuztver šī krīze kā milzīga iespēja veidot labāku nākotni. Pēc PSRS sabrukuma 90.gadu sākumā, kas izraisīja ekonomisko krīzi Somijā, somi šo situāciju izmantoja, lai pārorientētu savu ekonomiku uz zinātni un inovācijām. Tagad Somija ir vienā no pirmajām vietām ES valstu vidū, vērtējot pēc ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā, — tie ir gandrīz 4% no IK (Lisabonas stratēģija iesaka 3%). Somijas ekonomikas un izglītības veiksmes stāsts ir bijis acīm redzams, lieli panākumi bijuši gan eksporta jomā, gan publiskā sektora efektīvā un labā pārvaldībā. Turpretim Latvija šajā ziņā pašlaik ir ES lejasgalā ar apmēram 0,5% no IK, un valdība skatās uz zinātni kā vietu, kur neproporcionāli daudz samazināt budžetu. Vai nav pēdējais laiks domāt par attīstību, par nākotnes iespējām un atbilstoši rīkoties? Vai tāda politika Latvijā ir? Latvijas uzņēmējiem un zinātniekiem parādās arvien vairāk jaunas iespējas, bet vai viņiem ir atbalsts valsts iekšienē? Ja runājam par Eiropu, tad ierosinu izmantot pieeju, ko varētu saukt "Eiropa — Latvijai". Ievērot lojalitāti un solidaritāti pret mūsu partneriem Eiropā, bet prasīt to pašu pretim. Mums jāpanāk, lai Latvijā ir zinātņietilpīga, taisnīga un veiksmīga ekonomika, kas varētu garantēt mūsu bērniem un mazbērniem cienīgu, latvisku, eiropeisku un nodrošinātu dzīvi. Tālāk viss ir mūsu rokās.