Mēs tikām sagrauti kā Vācija pēc kara. Lai sasniegtu Rietumu kaimiņvalstis, lai sasniegtu cilvēka cienīgu dzīves līmeni, lai nenotiktu masu emigrācija, mums bija vajadzīga radikāla attīstība. Diemžēl radikālas attīstības Latvijā nav bijis - ir bijusi nepietiekama attīstība un mākslīgs ekonomikas burbulis 2004-2007.
Vācijā radikālas attīstības laikā augsts IKP pieaugums stabili saglabājās divdesmit trīs gadus no vietas. Austrumāzijas valstīs tas ilgstoši ir bijis vēl lielāks. Lūk, paraugs. Jo mūsu situācija ne tuvu nav līdzīga Zviedrijai, kur 200 gadu nav bijis kara, kas ir tikai attīstījusies un uzkrājusi bagātību gadsimtiem.
Nesen Latvija piedzīvoja smagāko IKP kritumu pasaulē. Pasaules finanšu krīzes dēļ mūsu ekonomika saruka par 25%. Pēc iekrišanas bedrē ikvienam ir vajadzīgs kāds radikāls solis - izkāpšana no tās. Tātad vēsturiski atpalikuši no turīgajām valstīm un vēl bedrē. Bet premjers saka: «Es drīzāk lietotu vārdu nevis «radikāla attīstība», bet «stabila attīstība». Tas ir tas uzsvars.»
Novērtējot panākto, premjers diemžēl skaidri pasaka, ka radikālas attīstības nebūs jau tiem nākamajiem, kuri šodien gatavojas emigrēt. Tā nelaime, ka atvērta darba tirgus apstākļos cilvēki pret nepietiekamu attīstību balso ar kājām, dodoties uz valstīm, kurās var dzīvot šodien, nevis kaut kad. Emigrācija sen vairs nav tikai morāla un etniska, bet arī ekonomiska problēma, kas draud ar stagnāciju.
Kad rietumvalstu eksperti austrumvalstīm rekomendē «stabilas attīstības» modeli, jāatceras, ka stabila attīstība mūsu gadījumā var nozīmēt stabilu atpalicību. Ja IKP pieaugums Zviedrijā un Latvijā būs tuvs - tikai Zviedrijas IKP uz vienu iedzīvotāju pašlaik ir piecreiz lielāks - tas nozīmē, ka Latvija to nekad nesasniegs. Nevis kārtējo finanšu tirgu uzpūstu burbuli, bet radikālu reālās ekonomikas attīstību vajag Latvijai. Ne zviedriem, ne amerikāņiem, ne SVF, ne EK - to nevajag. Tikai mums.