Stārķu zemes Raudupietes

Nē, Latvija nav zeme, kur frančiem jābaidās. Un par vardēm mēs tos arī nesaucam. Latvijas iekšlietu ministrs gan mēģināja angļus saukt par cūkām, taču neguva atsaucību. Pierādījums - tagad mēs celsim pieminekli cūkai, un cilvēkiem šajā sakarā nāk prātā visādas līdzības, bet angļi vismazāk. Cita starpā, vispār jau cūkai būs divi pieminekļi: viena cūka izmaksās 30 000 latu (to piešķiršanu atbalstījuši Rīgas domes pilsētas attīstības komitejas deputāti), bet otra būs "lielāka, skaistāka un lētāka". Lielu cūkas krājkasīti zelta krāsā, kuras izmaksas nepārsniegs 1000 latu, kā protestu pret pirmo - dārgo - cūku un kā pieminekli Latvijas valsts un tautas taupīgumam iecerējusi izgatavot entuziastu grupa. Starp citu, aicinājums ziedot otrajai cūkai ir guvis tik lielu atsaucību, ka idejas autori pat paziņojuši - ja nauda paliks pāri, tā tikšot ziedota labdarībai. Pieminekli stārķim mēs gan vēl necelsim, jo atšķirībā no bekona kā sagrauta Latvijas ekonomikas balsta un tā arī nesasniedzama valsts taupīguma, šos putnus mēs joprojām varam skatīt dzīvā veidā. Vēl vairāk - stārķu skaits Latvijā ir pat acīmredzami pieaudzis. Bariem vien tie tekalē pakaļ traktoram, it kā rūcošais dzelzsgabals būtu viņu māte barotāja. Ornitologs Māris Strazds skaidro, ka patiesībā stārķu skaits palielinājās jau pirms gadiem piecpadsmit, kad Latvijā bija daudz neapstrādātās zemes. Tagad viena daļa no šīm platībām ir aizaugusi ar mežu, bet otra tiek intensīvi apstrādāta, taču ne viens, ne otrs dzīves un barošanās vietas variants stārķim neesot pieņemams. Tāpēc aptuveni 12 000 Latvijā ligzdojošajiem stārķu pāriem cīnoties ne vien par dzīves telpu, bet arī par barību, no māju pagalmiem var tikt aiznesti pat kucēni. Tā nu drīz mēs varam kļūt par zemi, kur ne vien vardēm, bet arī kucēniem jābaidās. Taču, ja ticēt cilvēku novērojumiem, stārķis var ne tikai aiznest kucēnu, bet arī atnest bērniņu. Tā stārķis kādreiz atnesa Raudupietei Matīsiņu. Bet Raudupiete Kārļa dēļ ļāva Matīsiņam noslīkt akā. Diemžēl Raudupietes sindroms (kad mīlestība, nu labi, neidealizēsim - varbūt vienkārši nepieciešamība pēc kāda konkrēta vīrieša -, izrādās stiprāka ne vien par mātes jūtām, bet arī par elementāru cilvēcību), ja arī bija, tad nu jau sen vairs nav Blaumaņa iztēles auglis vien. Tā tas tagad ir - Lindai uzrādīta apsūdzība par nepilngadīgā atstāšanu bezpalīdzīgā stāvoklī. Ātro palīdzību viņa izsauca tikai tad, kad drauga piekautais trīsgadīgais dēls, kam no sitieniem pat plīsa divpadsmitpirkstu zarna, bija miris. Pēc mediķu teiktā, neesot šaubu, ka bērns cietis šausmīgas sāpes. Linda, aizstāvot 23 gadus veco Aigaru, teikusi, ka bērns vienkārši uzskrējis skapim. Taču eksperti pieļauj iespēju, ka miesas bojājumi puisēnam nodarīti ilgākā laikā, ne tikai dienā, kad Aigars bērnu nosita. Savukārt cits bērns, kuram mediķi konstatēja dažādus ķermeņa sasitumus, galvas smadzeņu tūsku, asinsizplūdumu galvā, vēdera iekšējo orgānu sasitumus un šoku, neraugoties uz patēva pūlēm, tomēr palika dzīvs. Nepilnus trīs gadus vecai meitenītei bērnu slimnīcā veica vairākas operācijas. Meitenīte pati neelpoja un bija pieslēgta pie plaušu mākslīgās ventilācijas aparāta, kad viņas māte mediķiem skaidroja, ka bērns ir nokritis no gultas un atsities pret galdu, uz kura bijusi TV pults. Taču mātes draugs 27 gadus vecais Aleksandrs, kam aizdomās par bērna slepkavības mēģinājumu tika piemērots drošības līdzeklis - apcietinājums, savu vainu notikušajā daļēji atzina (esot audzinājis bērnu ar siksnu). Diemžēl par to, cik ļoti meitenītes mātei bija vajadzīgs Aleksandrs, liecina ne vien stāsts par TV pulti, bet arī bērnam konstatētās vecās traumas un zilumi, kā arī pirms divām nedēļām salauztā roka. Bērnam nebija palīdzēts. Un ne jau šim vienīgajam pēdējo mēnešu laikā nesteidzās palīgā viņa māte. Raudupiete vēl mirkli šaubījās. Tad "lai Dievs dara ko darīdams. Raudupietei Dievs iekrīt prātā, un šinī acumirklī Matīsiņš nogrimst akā. Bezdelīga izšaujas iz gaisa ziluma, sasit spārnus tuvu virs saimnieces galvas kopā, uzkliedz skaļi: "Kviķvirī!" - un nozūd". Grūti ko piebilst, kad Blaumanis ir runājis. Ja nu vienīgi to, ka piemineklis stārķim varbūt tomēr jāuzceļ - lai bērnam ir kur pieglausties, kad tā vien šķiet - neviens viņu nav dzemdējis.