Tautas partijas valdes vadītājas Kristiānas Lībanes-Šķēles uzruna partijas kongresā

Ja skatāmies uz politiku tikai no šāda skatu punkta, tad nebija grūti paredzēt, ka šis būs lielisko vēlēšanu rezultātu un veiksmīgās valdības veidošanas, kā arī jaunajam vecajam premjeram uz pleca sišanas un labu vārdu teikšanas kongress.Mūsu valstī, kas ilgstoši dzīvo labu vārdu deficīta apstākļos, tas nemaz nav peļami, tomēr mums nevajadzētu aizmirst, ka kongresi notiek reti un tie nebūt nav tikai operatīvās situācijas apspriešanas forumi. Ja nu katrai lietai ir savs laiks, tad šodiena pavisam noteikti ir tā diena, kad parunāt par nākotni un novērtēt arī situācijas sarežģītību, ne tikai uzvaras garšu.Lai cik iepriecinoši ir pēdējā laika TP sasniegumi, mums nav pamata izturēties kā sajūsminātiem pirmziemniekiem. Gluži otrādi – kā pieaugušiem cilvēkiem jāspēj skatīties patiesībai acīs un „salikt pa plauktiņiem”, ja ne visus, tad vismaz galvenos organizācijai piemītošos plusus un mīnusus mirklī, kas ir reizē uzvarošs un izaicinājumu pilns, apliecinošs, bet arī riskants.Pie plusiem varam pieskaitīt to, ka oranžā krāsa un „Tautas partija” nepārprotami ir tas, ko „tīrā latviešu valodā” sauc par „brendu” – atpazīstamu zīmolu, identifikācijas zīmi, sauciet, kā vēlaties. Tas ir kaut kas, ar ko sen vairs nav jāiepazīstina, kas ir pašsaprotams, kam piemīt jēga un saturs, kas raisa asociācijas. Tā patiešām jāvērtē kā veiksme. To cilvēku veiksme, kas savulaik šo zīmolu radīja, un arī to, kuri pratuši to neizniekot.Otrs pluss noteikti ir tas, ka mums piemīt sevi cienošai partijai raksturīga spēja dot vairāk nekā vienu kandidātu jebkuram ministra vai citam nozīmīgam amatam, faktiski nodrošinot to, ko politikā sauc par „rezervistu soliņu”, un kas ir absolūta nepieciešamība katram spēkam, kas vēlas būt kaut kas vairāk par vienas Saeimas politiķiem. Pats par sevi tas, protams, galvu reibinošus panākumus vēl nenodrošina, bet neapšaubāmi ir veids, kādā puslīdz droši izvairīties no apnikšanas vēlētājam. Un vēlētājs mums Latvijā ir īpašs – daudz cietis, bet arī palutināts tādā ziņā, ka garlaicība politikā viņam neiet pie sirds.Vēl viens pluss, jau tradicionāli pieminēts Tautas partijas sakarā, un jūs to noteikti zināt labāk par mani – tie ir stipri vietējie līderi – Latvijas pilsētu mēri un sazarota organizācija. Tautas partijai tāda ir, tikai jāatceras, ka jebkura, it īpaši sazarota organizācija, ir ļoti jūtīgs stāds, kas jākopj ar vislielāko pacietību. Domāju, ka lielākā daļa ļaužu pat nenojauš, ka kongresi, starp partiju sarunas un vizītes pie Valsts prezidentes ir labi ja 30% no lielas partijas priekšsēdētāja kopējā darba apjoma. Aisberga neredzamā daļa ir neticami smaga. Tā gluži fiziski ir nepārtraukta atrašanās ceļā un nepārtrauktas, nebeidzamas, būsim atklāti – arī ļoti nogurdinošas, sarunas ar cilvēkiem, kuri nezina un arī nevar zināt par politiku tikpat daudz kā profesionāļi. Atzīšos – mani nebūt nesajūsmināja fakts, ka Aizsardzības ministriju iepriekšējās Saeimas laikā ilgstoši vadīja nevis mūsu, bet konkurējošas partijas līderis, un vēl jo mazāk mani iepriecināja veids un forma, kādā Tautas partija šādā situācijā nonāca, taču, ja nu šim mākonim bija kāda zelta maliņa, tad tas bija tas mazumiņš laika, ko priekšsēdētājs ieguva visam tam, ko sauc par „darbu ar nodaļām” - vienīgajam zināmajam un pārbaudītajam ceļam uz partijas kopējās konkurētspējas vairošanu. Lai cik valstiski svarīgs šobrīd ir un turpmāk būs nākamā priekšsēdētāja amats, arī viņa darba kārtībā darbs ar partiju nedrīkst būt pēdējā vietā.Nu, re. Ja esat gatavi vēl dažām minūtēm atklātības, parunāsim arī ja ne par mīnusiem, tad problemātiskākām lietām gan.Tautas partija ir komanda. Par to neviens nešaubās. Ļoti laba, saliedēta komanda. Vēlētāju vairākumam, kādu es gribētu to redzēt, ar to vajadzētu pietikt. Skarbā patiesība ir tāda, ka viņiem ar to ļoti bieži ir par maz. Kaut kāda iemesla dēļ pasaule, arī Latvija, ir līderības pārņemta, kāds varbūt pat teiktu „apsēsta”. Ļaudīm kā ēst ir nepieciešami Šumaheri un Alonso, Zidāni un Bekhemi, Repšes un Šķēles. Par viņiem sajūsminās, viņus pielūdz, aiz cerību pārpilnības savreiz viļas, plosa, bradā un ņurca. Vai nu mums tas patīk vai nē, bet tieši tāds ir pieprasījums, un tieši tāda ir publiskā telpa, kurā Tautas partijai ilgtermiņā jākonkurē. Zīmīgi, ka tieši šodien ir tā diena, kad mums jāatrod sava, vairākus nākamos gadus sabiedrību pārliecinoša atbilde šim pieprasījumam. Sakot to, nekādā gadījumā negribu kritizēt veidu, kādā TP līdz šim tikusi galā ar līderības jautājumu. Mums ir populāri, darboties spējīgi ministri un premjers. Mums ir cienījami pilsētu mēri un vicemēri, kuru personiskā autoritāte un labā slava bija būtiskākais pašvaldību vēlēšanu panākumu stūrakmens. Bet … Kā reiz retoriski pajautāja kāds amerikāņu senators – „vai kāds jebkad ir kaut ko dzirdējis par harizmātisku Kongresu”? Nē. Tāpat neviens nekad nav dzirdējis par harizmātisku komandu. Bet par labu komandu pārliecinoša līdera vadībā gan. Šoreiz jautājums par nākamā priekšsēdētāja ievēlēšanu nav mazāk svarīgs kā pirms 4 gadiem, un tā noteikti nav tikai formalitāte. Tas būs cilvēks, kas vadīs partiju vēl nepieredzēti smagā situācijā, situācijā, kurā TP vēl nekad nav bijusi. Proti, 7. un 8. Saeimas labie rezultāti dažādu apstākļu dēļ TP deva neko citu kā vien iespēju sākotnēji būt opozīcijā. Un varbūt labi, ka tā. Varbūt labi, ka katrreiz atradās kāds, kas bija gatavs, riteņbraucēju valodā runājot, pirmais valkāt līdera krekliņu, lauzt gaisu, mīties pret kalnu, apšaubot TP kompetenci un nepaejot ilgam laikam, saņemt savu kompanjonu spieķus mugurā. Tad nu TP varēja krāt spēkus, demonstrēt kompetenci un iesaistīties vēlākās, politiski stabilākās un veselā saprāta piesātinātākās valdībās. Šoreiz ir pilnīgi cita, TP dzīvē vēl nebijusi situācija, kurā MĒS valkājam līdera krekliņu, MĒS sākam kā uzvarētāji un varam būt pilnīgi droši, ka MĒS būsim tie, kuri vislabāk jutīs konkurentu un sadarbības partneru elpu pakausī, ja ne vēl ko smagāku mugurā. Es tiešām domāju, ka tas būs vēl neredzētas grūtības pakāpes uzdevums. Tāpēc nākamos 4 gadus TP nevar dzīvot kā parasti. Jo tas nebūs „kā parasti”. Tas NEPAVISAM nebūs „kā parasti”.Jāstrādā pie attieksmes formulēšanas valstij un sabiedrībai būtiskos jautājumos. Ir virkne jomu, kurā piedāvājuma neesamība vai vismaz vēlētāju zināšanu trūkums par tāda esamību pēdējo gadu laikā pilnīgi vai daļēji bijis rakstāms Tautas partijai piemītošo mīnusu ailē.Tikai pāris piemēru – TP jācenšas būt – nē, ne „tēvzemiskākai” par pašu „Tēvzemi” vai jezuītiskākai par pašu „Jauno laiku” tādos valstij svarīgos jautājumos kā nacionālā politika vai cīņa pret korupciju, bet gan lietišķi atšķirīgai no tām. Situācijā, kurā skolu reformas u.c. politisku procesu rezultātā etnisko attiecību apspriešana valstī ik pa brīdim uzliesmo ar jaunu kaismi, maz ko iegūs partija, kas laipos vai vienkārši piesliesies vienai vai otrai jau sen zināmai politiskai nostājai t.s. nacionālajos jautājumos. Tieši otrādi. Jāspēj piedāvāt praktiski risinājumi, nebīstoties no mēģinājumiem meklēt un atšķirībā no „Tēvzemes” arī atrast nacionālu izlīgumu. To var darīt caur būtiskām investīcijām konkrētos izglītības projektos, caur sabalansētiem sapratīgi paustiem viedokļiem sabiedrību šķeļošos jautājumos, galu galā – caur skaidrām partejiskām vadlīnijām par to, kas ir un kas nav TP pieņemami publiskas politikas instrumenti. Savukārt, korupcijas apkarošanā mūsu, TP, vēlētājs jau sen gaida nevis JL, nevis vienas vai otras valdības, bet tieši TP lietišķo un praktisko piedāvājumu par to, kādiem būt, mūsuprāt, visefektīvākajiem korupcijas apkarošanas instrumentiem. Nav nekāda pamata liegt vēlētājiem to saņemt. Nav nekāda pamata ļaut opozīcijai būt monopolistei, kas vienīgā pretendē uz ieinteresētību korupcijas apkarošanā.Savukārt, tas ko TP nedrīkstētu ne atbalstīt, nedz slavināt cīņā pret korupciju, ir politiskā savtīguma elementi un personiskā labuma gūšana uz šīs cīņas rēķina, vienalga, kas būtu šī labuma guvēji – augsta ranga politiķi, viņu padomnieki, mēdiji, ziņu pienesēji speciālajiem dienestiem vai jebkuras citas personas.Protams, šīs divas nav vienīgās tēmas, kurās nākamo 4 gadu laikā, visticamāk, nobriedīs nepieciešamība pēc stratēģiski svaiga piedāvājuma, vēl ir arī valsts ilgtermiņa sociāli ekonomiskās attīstības un pārskatāmā nākotnē paredzamu smagu izvēļu problēmas, ir morāli ētiskie, tai skaitā indivīda brīvību un tiesību jautājumi, kas joprojām netiek ne regulēti Latvijas likumos, nedz diskutēti sabiedrībā. Nacionālo politiku un cīņu pret korupciju es pieminēju tikai tāpēc, lai pievērstu uzmanību vajadzībai mijiedarboties un konkurēt ar citām politiskajā spektrā vistuvāk esošajām partijām, nebēgt no cīņas, nekautrēties no diskusijas, „celt”, „nest” un risināt lielās, valstiski smagās problēmas, kuru saskatīšanā neaprobežoties ar veselības aprūpi un nozīmīgu kultūras objektu radīšanu.Tas, kas atšķirībā no Tēvzemes, kas ir parlamentāri mazskaitlīga, un JL, kas ir relatīvi jauna partija, padara politisko cīņu TP grūtāku, ir pavisam vienkāršais fakts, ka tā ir sasniegusi vecumu, kas ļauj pretiniekiem jebkuru problēmu, kas pēdējo astoņu gadu laikā bijusi aktuāla vai šobrīd tāda ir, bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem „uzkraut” Tautas partijai. Un jautājums nav vis par to, VAI mums šis krusts jānes – tas jau ir Tautas partijas plecos, jautājums ir – KĀ to nest? Domāju, ka ir pēdējais laiks mest pie malas jebkuras šaubas, un darīt to vienīgajā cieņu raisošajā veidā, t.i., mesties kaujā, dot savus piedāvājumus, skaidrot pozīciju. Pie tam – darīt to vienmēr un visur, bez bailēm un kautrības. Ja mēs spētu to apvienot ar konsekvenci attiecībās ar dabiskajiem pretiniekiem, ja spētu nekrist kārdinājumā nelaikā „celt saulītē” konkurējošu partiju līderus, pieļaujot viņu atrašanos visvisādos pēc pašu brīvas izvēles izraudzītos amatos un veikt līdzīgas darbības, bezjēdzīgi „slidinoties” pa visu laukumu, kamēr mūsu lojālie atbalstītāji mulst, bet pretinieki turpina skandināt vienas un tās pašas gludenās frāzes par Tumsas un Gaismas spēku svētīgo cīņu, domāju – tas būtu gana labs fons iespējamiem panākumiem arī nākamajās vēlēšanās.Un runa jau galu galā te nav tikai par mūsu partejiskām interesēm. Runa ir par taisnīgumu, par pašcieņu, par spēju nelūzt zem konkurentu un ietekmīgu vērotāju, kam sen jau citi favorīti, pārmetumiem. Arī par to, ka pasaulē ir lietas, par kurām IR vērts cīnīties. Par saprātīgiem viedokļiem, par atbildīgiem lēmumiem, par vērtībām, kas lielākas par mums pašiem. Tā ir cīņa, kurā, kā teiktu sengrieķu gudrie, mūsu mērķis nav kādu sāpināt, mūsu mērķis ir uzvarēt. Paldies, ka uzklausījāt.