«Sakām partija, domājam - Staļins...»
1. Šo padomju laika izteicienu atgādināja Saskaņas centra mēģinājums kurvīša iedošanu pasniegt kā spļāvienu sejā visiem Latvijas cittautiešiem. Citiem vārdiem sakot, SC starp sevi un kopienu liek vienādības zīmi. Pat ja tāda ir vietā, nav prātīgi apelēt pie etniskās kopienas, jo tas izraisa emocionālāku reakciju nekā, piemēram, sauklis «Mēs piedāvājām principiālu citu ekonomisko politiku, kas uzlabotu dzīvi Latvijā, bet tie labējie negrib jums to atvēlēt!» (arī mazliet demagoģiski, tomēr labāk).
Šķiet, SC problēma ir tā, ka partijas vēlētājs ir ļoti dažāds, tādēļ Saskaņai gan jārunā radikālāk noskaņotiem tīkamas lietas, gan vienlaikus jāpozicionējas kā pragmatiskam spēkam. Rezultātā vieni (latviešu vairākums) apskaišas par SC kareivīgākajiem paziņojumiem, savukārt pašas partijas žultainākie vēlētāji nepieņem SC līderu samiernieciskāku izrunāšanos. Kā saka, īsti apmierināts beigās nav neviens. Jāsecina, ka pašam SC tas, protams, būtu neizdevīgi, tomēr vēlētājiem kopumā par labu nāktu, ja t. s. cittautiešu kopienu pārstāvētu vairākas partijas.
Lai kā arī būtu, šķiet, arī šis ir gadījums, kad abām strīdā iesaistītajām pusēm būtu noderīgi iepazīties ar citu Austrumeiropas valstu pieredzi jautājumā, kā integrēt minoritātes politiskos pārstāvjus varas struktūrās pat tad, ja attiecības ar šo minoritāti nav spožas. Piemēram, vēsturisku iemeslu dēļ ungāru minoritātes attiecības ar pamatnāciju Slovākijā un Rumānijā tradicionāli ir visai vēsas. Tomēr tas nav traucējis Rumānijas Ungāru demokrātiskajai savienībai (RMDSZ) iekļauties valdošajā koalīcijā 1996.-2000. gadā un 2004.-2008. gadā. Slovākijas gadījumā Ungāru koalīcijas partija (MKP) iekļāvās koalīcijā 2002.-2006. gadā. Minēto partiju līdzdalība nav padarījusi sirsnīgākas attiecības starp ungāru minoritāti un attiecīgo pamatnāciju nedz Slovākijā, nedz Rumānijā, minoritātes turpina izvirzīt savas specifiskas prasības, tomēr kopumā tas ir bijis solis uz priekšu. Attiecīgi būtu vērtīgi papētīt, kādi kompromisi bija nepieciešami, kā tie tika skaidroti vēlētājiem utt.
Cik jums jūtīga nervu sistēma!
2. Zatlera Reformu partijas (ZRP) apcelšana par tās dreifēšanu starp iespējamiem koalīcijas partneriem zināmā mērā ir nevietā kaut tāpēc, ka Latvijas jaunlaiku vēsture ir pieredzējusi vēl savdabīgākas kombinācijas un aizkulišu manevrus. Cita lieta, ka nevajag aizmirst, ka politika ir diezgan specifiska nodarbošanās, attiecīgi lieki kreņķēties par politikai piederīgām lietām.
Piemēram, nav vērts apvainoties uz partneriem par to, ka tie publiski skeptiski izsakās par atsevišķām jūsu piedāvātām nostādnēm, lai gan rakstiski tām piekrituši. Paraksti zem vienošanās nozīmē tikai to, ka partneri neuzskata, ka par šajā dokumentā uzskaitītājiem jautājumiem nav jēgas lauzt šķēpus, jo ir svarīgāki uzdevumi. Tas, ka partneri jūsu ieceres var uzskatīt par īstenojamām vēlāk, nekā jūs vēlētos, nenozīmē, ka viņi gatavojas jūs apmānīt. Galu galā paši ZRP cilvēki ir atzinuši, ka viņu lolotās reformas ir tieši atkarīgas no Latvijas ekonomiskā stāvokļa, attiecīgi garantēt to ieviešanu ar precizitāti laikā līdz sekundei nevar neviens.
Skan jocīgi, bet ZRP ieteicams mierīgāk izturēties arī pašiem pret sevi. Partijā, kas veidojusies tik strauji, neizbēgami izrādās savrupas interešu grupas, atklājas dibināšanas eiforijā un priekšvēlēšanu drudzī nepamanītas ambīcijas, kas kopumā partijas iekšējos procesus padara haotiskākus. Nu un? Protams, nav viegli vienlaikus aizsargāt savas intereses topošā koalīcijā un kārtot pašiem savu «saimniecību», bet tas ir iespējams. Ar nosacījumu, ka partijā Zatlera autoritāte ir saglabājusies pietiekami augsta. Pat ja tā ir samazinājusies, partijai jāatrod laiks, tēlaini izsakoties, apsēsties un izrunāt iekšējos jautājumus, beigt meklēt iekšējo «piekto kolonnu» utt. ZRP var atgādināt, ko šādas iekšējās aizkulišu cīņas ir nodarījušas Vienotībai...
Protams, var iebilst, ka šī labdabīgā pavilkšana uz zoba ir nevietā, jo patiesībā ir tikai un vienīgi cīņa par ministru resursiem, nevis reformu plāniem. Tādā gadījumā partiju šaha lielmeistariem varētu rekomendēt neaizrauties ar savstarpēju šantāžu «kur tad bez mums liksieties...». Kaut ko uzķīlēt vienmēr var - kādu mazākuma valdību, cerot uz trūkstošo balsu «pielasīšanu»; bez valdības jau nepaliksim. Var jau cerēt, ka šāds veidojums drīz vien izjuks, bet vēlētājiem nav pienākums iedziļināties, kurš šajās ēverģēlībās ir bijis tas lielākais maita, - cilvēku atmiņā paliks tas, ka partijas nespēja vienoties laikā, kad situācija prasa aktīvu darbu.
Nav tikai melns vai tikai balts
3. Jauno dalībvalstu, arī Latvijas, attieksmē pret Eiropas Savienību (ES) ir zināms mazohisms. Mēs izjusti apspriežam to, kas ES mums nepatīk, - netaisnīgi mazo finansējumu zemniekiem un kohēzijas fondiem, netaisnīgo (ja vērtējam pēc Latvijas paveiktā budžeta deficīta mazināšanā) auklēšanos ar Grieķiju utt. Un mēs spītīgi atsakāmies uzlabot sev omu, sarindojot lietas, ko ES mums ir devusi, sākot ar iespēju atrast iztikšanu citur, beidzot ar patiesībā prāvu naudu, kas mums jau piešķirta (izlietošanas jēdzīgums ir cits jautājums). Skaidrs, ka ES deklarētā solidaritāte ir vairāk retorika - jebkurā savienībā sastāvdaļas velk deķi katra uz savu pusi. Tāpēc mums jārēķinās, ka cīņa ir par deķa centimetriem, nevis to, ka mums, kuri taču ir nabadzīgi, ļaus beidzot kārtīgi apsegties. Nav pārāk iedvesmojoši, bet - kādas ir alternatīvas?