Tomēr laiku pa laikam sarūgtinājums par situāciju, kādā esam, pavēršas arī pret biznesu. «Rūpniecība izpostīta, tagad tik visi grib tirgoties.» - «Viss notiek ar kukuļu un draugu būšanas palīdzību.» Un tādā garā, kas nav sevišķi konstruktīvi, ja pieņemam, ka krīzes pārvarēšanas un gaišākas nākotnes vārdā būtu nepieciešams ne tikai «ielikt visus tos mērgļus cietumā», bet kaut ko pamainīt arī uzņēmēju darba saturā un formā.
Nepatika, ka kādam ir vairāk naudas nekā tev pašam, ir mūžīga, un šī sajūta nekur nepazudīs. Tas, ko sabiedrībā vajadzētu pamainīt, ir lielāka iecietība pret kļūdām. Latvijā ziņas par kāda biznesmeņa finansiālām grūtībām, pieteikto maksātnespēju ļoti bieži tiek uztvertas ar zināmu patiku - kā apliecinājums, ka viņš ir prasts «lietu kruķītājs» utt. Galu galā - tāpēc jau mēs esam tādā ..., ka mums tie biznesmeņi arī ir... Ko pierāda viņu «aplaušanās».
Būtu lietderīgi saprast, ka «aplaušanās» ir kļuvusi par mūsdienu uzņēmējdarbības neizbēgamu, neapkaunojošu sastāvdaļu. Ja 1937. gadā ASV kompānija, nonākusi biznesa elitē, piemēram, S&P 500 sarakstā noturējās tur vidēji 75 gadus, tad šobrīd šis periods sarucis līdz 15 gadiem. Riska kapitāla firmas ir laimīgas, ja atmaksājas 20% no to ieguldījumiem. 2% no filmām ģenerē 80% kases ieņēmumu. Reāli noderīga ir maza daļa no farmācijas biznesa pētījumiem un ieguldītajiem miljoniem.
Latvijas uzņēmēju jēdzīgajai daļai ļoti palīdzētu, ja viņu kļūdas pārējā sabiedrība neuztvertu kā pierādījumu konkrētā uzņēmēja stulbumam vai blēdīgumam. Tik daudz tiek runāts par inovācijām, radošumu, kas nepieciešams biznesam XXI gadsimtā. Šis gars ir neiespējams, ja uzņēmējs baidās no neveiksmes zīmoga. Tad jau labāk palikt pie pārbaudītajiem naudas pelnīšanas veidiem un «galiem».