"Tiesības uz dzīvību ir pamattiesības, kas cilvēkiem piemīt dabiski – tās nevar piešķirt par labu uzvedību vai atņemt, ja cilvēks ir rīkojies slikti. Valsts pienākums ir stingri ievērot šīs tiesības. Soda mērķis ir sodīt personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, bet jo īpaši – veikt resocializācijas pasākumus," uzsver R.Apsītis.
Tiesībsargs atgādināja, ka tiesības uz dzīvību ir noteiktas Latvijas Republikas Satversmes 93. pantā, Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 3. pantā, ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 6. pantā. Turklāt Latvija 1999. gada 7. maijā ratificējusi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 6. protokolu, kurš paredz nāves soda atcelšanu, izņemot kara laiku vai nenovēršamu kara draudu gadījumus. Arī šobrīd nāves sodi Latvijā netiek izpildīti.
“Es personīgi uzskatu, ka šādiem
cilvēkiem mūsu sabiedrībā nav vietas,” ceturtdien Latvijas Radio sacīja
tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (TB/LNNK), komentējot Bauskas rajona
Ceraukstes pagastā pagājušajā nedēļā notikušo slepkavību, kur tēvs
nogalināja savu 11 gadus veco meitu. Vaicāts, ko tad viņš piedāvā,
G.Bērziņš sacīja: “Es domāju, ka tas ir ļoti nepopulāri, bet šādas
situācijas rosina vēlreiz diskutēt par to, vai nāvessoda atcelšana ir
lietderīga vai nē.” Ministrs atzina, ka Latvijai ir saistības, ko tā uzņēmās saistībā ar iestāšanos Eiropas Savienībā, taču "kā tēvs" un cilvēks viņš esot šādās pārdomās.
Šmits: Tieslietu ministrijai jānāk ar konkrētiem priekšlikumiem
Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētājs Jānis Šmits (LPP/LC) uzskata, ka tieslietu ministra teiktais par nāvessodu ir «nekas vairāk kā emociju uzplūdi, kas saprotams ikvienam, kam ģimenē ir bērni». Ministrs jau nenākot ar konkrētām likuma izmaiņām, bet aicina uz diskusiju, norāda deputāts, piekrītot, ka diskutēt par bērnu drošību un dzīvību vajadzētu, jo cilvēktiesības uz dzīvību esot visaugstākā vērtība.
J.Šmits piebilda, ka par šādām lietām būtu jārunā vēl pirms tās notiek: “Tieslietu ministrijai varbūt bija sen laiks papētīt demokrātisko valstu praksi, kur dažās no šīm valstīm šādi cilvēki, kas veic seksuālus noziegumus pret bērniem, tiek vai nu kastrēti vai sterilizēti, vai ķīmiski apstaroti. Un tad varētu nākt ar kaut kādiem konkrētiem priekšlikumiem.” Emocijas ir arī amatpersonām, tomēr savos izteikumus būtu jābūt konkrētam, precīzam un arī savaldīgam, uzskata J.Šmits.
Parlamenta Cilvēktiesību komisijas vadītājs atzina, ka viņš arī aicinātu uz diskusiju par augstāko soda mēru, jo cilvēka dzīvības jautājums ir viena no svarīgākajām tēmām, par ko vērts runāt, nevis to atņemt. Tai pat laikā J.Šmits norādīja: “Latvijā katru gadu desmit tūkstošiem nevainīgu bērnu tiek nogalināti mātes miesās. Mēs to saucam par abortu, un par to neviens nerunā. Savā ziņā tā ir liekulība, jo tie taču arī bērni, lai gan vēl nedzimuši.”
Iestājoties Eiropas Savienībā, mums ir saistības, jo nāvessods ir atcelts visās ES dalībvalstīs, atgādināja J.Šmits. “Vai tas ir pareizi vai nē, ir cits jautājums, kas akadēmiskajā vidē ir plaši komentēts un par to ir dažādi viedokļi,” sacīja deputāts, piebilstot, ka par katru sabiedrībā nozīmīgu tēmu ir jādiskutē.
J.Šmits arī norādīja, ka Amerikas Savienotajās Valstīs ir noziegumi, par kuriem joprojām piespriež nāvessodu. “Neviens ASV nav nosaucis par nehumānām un nedemokrātiskām. Gluži otrādi, tās paliek kā etalons,” sacīja deputāts.
Aksenoka: ministra izteikumi ir bezatbildīgi
Komentējot G.Bērziņa izteicienus, bijusī Valsts prezidenta kancelejas Apžēlošanas dienesta vadītāja Rita Aksenoka Dienai norādīja: “Nu tā demokrātija un tiesiskums iet vēl uz leju. Nu nevar tā!”. Demokrātiskā valstī nāvessoda atjaunošana būtu solis atpakaļ, un tas, ka amatpersona šādi runā, neizanalizējot situāciju, ir bezatbildīgi, uzskata R.Aksenoka.
“Cilvēki jau ir emocionāli, šodien varbūt pateiks: jā, jā, atceļam, nošaujam šo un varbūt vēl kādu. Bet vai tas glābs situāciju? Tas nemazinās noziedzību valstī, kas tagad ir pieaugusi,” saka R.Aksenoka, kas pilnīgi nepiekrīt tieslietu ministram, kurš, viņasprāt, gribējis izcelties.
“Toreiz, kad 1999.gadā atcēla nāvessodu, tad jau arī teica — nupat uz ielas nevarēsim rādīties, slepkavos visus pēc kārtas. Bet vai tad tā notika? Nē, slepkavības samazinājās, ja strādājam normāli,” teic R.Aksenoka. 1996.gadā, pirms Valsts prezidents Guntis Ulmanis paziņoja par moratoriju nāvessodam, situācija tikusi cītīgi analizēta. Tagad atjaunojot nāvessodu Latvija tikai parādīs, “kā mēs nespējam cīnīties ar noziedzību”, uzskata R.Aksenoka.