Tas bija genocīds pret latviešu tautu, jo izvesto skaitā bija 95% latvieši. Tātad etniskā deportācija. Lēmums par to bija politiska sovjetizācija. Deportācijas bija nelikumīgas, pārkāpjot PSRS likumus un konstitūciju. Tās bija ne tikai starptautisku cilvēktiesību pārkāpums, bet arī noziegums pret cilvēci. Smagais noziegums notika miera laikā.
1941.gada 14.jūnija izvešanas centās pamatot, ka gaidāmajā karā armijas aizmugurē nedrīkst atstāt fašistus, kontrrevolucionārus, spiegus, bīstamus elementus, kaut toreiz arī izsūtīja mazus bērnus, sirmgalvjus, grūtnieces utt., kuri nevarēja apdraudēt sarkanarmiju. Taču 1949.gadā PSRS drošības iestādes (VDK, resp., KGB) neņēma vērā ne likumību, ne starptautiskās tiesības.
Šo operāciju «Krastu banga» VDK organizēja ļoti rūpīgi. Operācijai Latvijā ievesto karaspēku slēpa no iedzīvotājiem, daudzviet sarīkojot it kā militārus manevrus. Arī Lietuvā un Igaunijā risinājās «Krastu bangas» operācijas. Jau 1948.gadā Lietuvā operācijā «Pavasaris» izveda 40 000 cilvēku, bet 1949.gadā – 10 000 cilvēku, bet Igaunijā 1949.gadā – 20 000. Par to, kā tajā naktī un sekojošā dienā operatīvās grupas ar šauteņu laidnēm dauzīja durvis, kliedza «otkroiķe», kā neilgā laikā pavēlēja atstāt dzīvokli, lauku mājas, iedzīvi, mantas, lopus utt., kā stacijās «iekrāva» (Novika vārdi) vagonos, par grūtībām ceļā, par pārdzīvoto izsūtījumā dzirdēti un lasīti cietušo bēdu stāsti.
Jāatgādina necilvēciskā attieksme. Sliežu ceļu malās no vagoniem iznesa 22 zīdaiņus un gadu vecus bērnus, 122 cilvēkus no 60 līdz 80 gadiem, 52 virs 80 gadiem. Pavisam ceļā miruši 229 cilvēki.
1949.gada 25.marta deportāciju galvenais uzdevums bija likvidēt individuālās saimniecības, sākt kolektivizāciju, organizēt kolhozus. Par genocīdu pret latviešu tautu liecināja uzdevums atbrīvot teritoriju no vietējiem iedzīvotājiem, to vietā ievedot no Krievijas un Baltkrievijas civilokupantus. Arī latviešu nacionālās pretošanās kustības, partizānu panākumi kaujās ar čekas karaspēku biedēja ne tikai pagasta partorgus un padomju varu, bet arī okupācijas varu pilsētās, pat Rīgā.
Ar 25.marta izsūtīšanām nacionālo partizānu kustība saņēma smagu triecienu, jo pazuda lauku saimniecību materiālā palīdzība un atbalsts. Taču jau mazākā apjomā partizāni turpināja darbu līdz pat 1956.gadam. «Krastu bangas» operācijās Latvijā piedalījās 12 800 karavīru, vairāk nekā 7000 iznīcinātāju, vairāk nekā 3000 operatīvās grupas, kurās piedalījās arī partijas un komjaunatnes pārstāvji, milicijas darbinieki. Katrai operatīvai grupai bija jānogādā vagonos 3-4 ģimenes. Ja dzīvesvietās apcietinātie varēja paņemt drēbes, pārtiku, kaut arī operatīvo grupu vadītāji bieži steidzināja un nelaimīgie cilvēki satraukumā nespēja visu iespējamo paņemt.
Vēl sliktāk klājās arestētajiem darba vietās, skolās, uz ceļiem vai ielās. Tos aizveda uz vagoniem bez iespējas paņemt mantas. Nelielam skaitam izdevās paslēpties, aizbēgt. Taču tikai nedaudziem izdevās paglābties no sekojošām meklēšanām un vajāšanām. To pārtrauca tikai 1953.gadā.
No 33 ešeloniem pirmais (Rīgas) no Ropažiem aizgāja 25.martā, pēdējais no Jelgavas – 28.martā, bet papildus 33.ešelons no Rēzeknes – 30.martā. Ja 1941.gada 14.jūnijā vīriešus nošķīra no ģimenēm, ievietoja vagonos ar apzīmējumu «A» (arestovannije) un nosūtīja uz gulaga nāves nometnēm, tad 1949.gadā ģimenes devās nesadalītas. Izsūtītie nonāca Omskas, Tomskas un Amuras apgabalos.
1949.gada izsūtījuma vietās vajadzēja būt labākiem apstākļiem kā 1941.gadā, kad daudzi atradās uz bada un nāves robežas. Taču arī 1949.gadā padomju varas zemā līmeņa saimnieciskā darbība ne visur nodrošināja ar maizi. Ļoti sliktā stāvoklī nonāca invalīdi, slimie, vecie cilvēki, kuriem trūka pārtikas, zāles, medicīniskās palīdzības. Daudzi nonāca invalīdu namos, dažviet mēģināja tādus noorganizēt. Izvesto kontingentā 744 personas bija vecākas par 80 gadiem, 7051 – vecāki par 60 gadiem. Šie nelaimīgie sirmgalvji tika izvesti uz Sibīriju nāves pļaujai.
Viens no čekas padomju varas negodīgākajiem darbiem bija daudzu bērnu, kurus 1946.gadā atveda uz Latviju, atkārtota izvešana 1949.gadā. Taču komunisti, čeka un padomju vara par to nedomāja. Tieši otrādi – Latvijas komunistiskās partijas 1949.gada 29.marta biroja sēdē ar sevišķi slepenu lēmumu J.Kalnbērziņš apsveica operācijas dalībniekus ar veiksmīgu darbību, kuru veikusi Latvijas PSR Drošības komiteja ar PSRS Drošības ministrijas palīdzību. Daudzus apbalvoja ar Latvijas PSR Augstākās padomes un komjaunatnes centrālās komitejas goda rakstu un apbalvojumiem.
Pēc 1949.gada 25.marta padomju vara uzskatīja, ka nostiprinājusi varu. Nepilnu divu nedēļu laikā nodibināja 1740 kolhozus. Tajos iestājās, baidoties no jaunām represijām. Taču kolhozi vārguļoja. Latviešu zemniekiem bija atņemti lopi, zirgi, lauksaimniecības tehnika. Darba prieks bija pazudis. Latviešu zemnieks nebija pieradis pie tāda kolektīva darba vājiem rezultātiem. Daudzi arī pārdzīvoja radu, draugu, kaimiņu aizvešanu. Pirmskara Latvijas varenā lauksaimniecība, kurā bija nodarbināti 65% valstī strādājošo, tika sagrauta. Sākās alkoholisms. Daudzi centās nokļūt pilsētās.
Pēc speckomendatūru likvidēšanas 1956.-1957.gadā izsūtītie sāka atgriezties Latvijā. Izsūtītie visus padomju varas gadus bija 2.šķiras cilvēki.