No jebkura cita skatpunkta - diemžēl šai ziņai ir bēdīga un pat bīstama piegarša. Pirmkārt, jau tāpēc, ka daudzi cilvēki un ne mazums sabiedriskās organizācijas tomēr gaidīja, ka Saeima būs cēlāka un tomēr atbalstīs Zatleru. Gribējās, kā labāk, sanāca, kā vienmēr. Tas atkal iecirtis kārtējo robu varas un sabiedrības attiecībās, kas var atsaukties arī, piemēram, uz nodokļu ieņēmumiem. Tiesa, šajā situācijā trumpja dūzis ir tautas rokās, un lielā atriebības kārts ir 23. jūlijs, kad notiks referendums par 10. Saeimas atlaišanu.
Otrkārt, ir nopietnas aizdomas, ka Saskaņas centrs, kurš teju vai dievojās, ka viņu Saeimas frakcijai ir brīvais balsojums, šķiet, samelojies. Tik saskaņotu rīcību 28 deputātu vidū, kāda izriet no balsu rezultātu loģikas, diez vai var panākt bez labas virsvadības, un melot sabiedrības un mediju priekšā acis nepamirkšķinot valsts augstākās amatpersonas vēlēšanās ir vairāk nekā zemiski.
Un, treškārt, šis balsojums, pieņemot, ka Bērziņa atbalstam sagrupējās Saskaņas centrs, PLL un ZZS, iezīmē arī šādas tādas ģeopolitiskas nianses, kas par Latvijas nākotni liek runāt ne vairs dažu labu oligarhu līmenī, bet gan par daudz nopietnākām, stratēģiski valstiskām izvēlēm. Proti, šie visi trīs spēki jau labu laiku dzīvo samērā prokrieviskā, antiamerikāniskā un pat antieiropeiskā noskaņojumā. Starptautisko aizdevēju zākāšana, idejas, ka labāk AES būvēt kopā ar Krieviju nekā Lietuvu, maršruta Via Baltica iecerētā aizvietošana ar Via Maskava - ir tikai daži signāli, kas par to liecina. Ja šādam scenārijam rudenī uz Saeimas vēlēšanām seko kombinācija - stabilais Saskaņas centra elektorāts un tikpat stabilais Lemberga reitings -, tad varētu sagaidīt ne vienu vien nopietnu pavērsienu. Neba Krievija slikta, un neba Rietumi labi, bizness ir bizness, taču, ja runā par politisko kultūru, kas tieši šobrīd ir Latvijas vājais punkts un sabiedrības protests, tad šajā ziņā Austrumu kaimiņš ir daudz sliktāks piemērs nekā daudz skolotie Rietumi.
Cerams, Bērziņš spēs distancēties no tā saukto vietējo oligarhu varas tieši šajā - ārpolitiskajā - segmentā un nodalīt, kuras ir valsts intereses un kuras ir izdevīgas kādai šaurai grupai, nevis visas sabērt vienā katlā aiz saukļa «par visu labklājību».