E., jo tad, ja nebūtu bijis viņa publikācijas, nez vai daudzi zinātu, ka tādas ekskursijas Saeimas namā notiek. Tātad - laba reklāma šim pasākumam. Kopš 7.Saeimas laikiem šādās ekskursijās, kurās man arī bijis gods līdzdarboties, esmu ticies ar vairāk nekā trim tūkstošiem Latvijas studentu, skolēnu, pensionāru un citu interesentu. Ne reizi šajos astoņos gados neviens nav iedomājies publiski zākāt tos, kuri ārpus saviem ikdienas darba pienākumiem veic šo sabiedrisko darbu. Te nu viens tomēr atradās - Ē.E! Vispirms pāris rindiņās par Ē.E. Izskatījās visnotaļ solīds pirmspensijas vecuma vīrs. Pirmais iespaids bieži mēdz būt maldinošs. Sarunai ar 35 viesiem no Juridiskās koledžas bija paredzētas 30 minūtes, bet sanāca 45. Tas ir labi, vairākus jautājumus pārrunājām, jo mans uzstādījums ir tāds, ka jautāt var jebkurā brīdī, pat pārtraucot runātāju. Jautājumu uzdevēji bija kādi pieci seši studenti, taču Ē.E. nez kāpēc uzskatīja, ka lauvas tiesa runāšanas tiesību pieder viņam. Tā nu sanāca, ka daži citi tajās 45 minūtēs pat netika pie vārda. Morāle? Vienkārši Ē.E. vēlme izcelties vai arī necieņa pret pārējiem. Vai abi kopā.
Par manu kritiku attiecībā uz politikas žurnālistiem.
Ē.E. nez kāpēc aizmirsis uzrakstīt, ka minēju arī pozitīvos piemērus - politikas žurnālistus, kuri ir autoritātes, jo viņi nenodarbojas ar baumu, puspatiesību vai pat melu ātri pelnošu izplatīšanu. Viņi pārliecinās par informācijas patiesumu, cenšas iegūt informāciju no pirmavota. Ē.E aizmirsis, savos pārdzīvojumos daloties, minēt, ka šādi politikas žurnālisti (labākajā nozīmē), pēc manām domām, ir Jānis Domburs, Ināra Egle, Anita Daukšte, Iveta Elksne un Ilze Kuzmina. Ja no šiem žurnālistiem saņemta kritika, tad gandrīz vienmēr tā bijusi pelnīta. Jaunajiem žurnālistiem un dažiem paslinkiem vidējās paaudzes pārstāvjiem vajadzētu no viņiem tikai mācīties un mācīties.
Par nevainīguma prezumpciju. Nez kāpēc juridisko zinību students Ē.E. to sauc par "nevainības prezumpciju". Savulaik Latvijas Universitātē, ja kāds students eksāmenā civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļu nosauca par ZAGSU, viņu nekavējoties sūtīja prom atkārtoti apgūt zināšanas un atnākt citu reizi. Tas, ko iztirzājis Ē.E, varētu būt saistīts ar Dienvidāzijas tautu nosacījumu, jaunajām līgavām stājoties laulībā. Taču, ja nopietni, tad žēl, ka Ē.E. vēl nav apguvis nevainīguma prezumpcijas būtību, - lekcijās vairāk vajadzētu klausīties un mazāk uzdot savādus jautājumus. Viens piemērs par nevainīguma prezumpciju. Pieņemsim, ka kāds cits Ē.E., strādājot Bērnu uzturlīdzekļu piedziņas fondā, daļu valsts naudiņas ieskaitījis sava drauga vai draudzenes kontā. Tā konstatējusi pirmstiesas izmeklēšana, tā lēmusi tiesa pirmajā instancē. Ē.E. spriedumu pārsūdzējis apelācijas instancē. Žurnālists Slaists Skribents ātri vien tiražē pa visu valsti, ka Ē.E. ir notiesāts un vainīgs, neminot, ka spriedums nav stājies spēkā. Apelācijas instancē Ē.E. attaisno. Samaitāta reputācija, karjera, veselība. Ko nu Ē.E.?
Par apsūdzēta deputāta atalgojumu. Te nu Ē.E. ir savērpis īstu kalamburu, sasaistot pierādītu un spēkā stājušos disciplinārsodu ar pierādītu, bet spēkā nestājušos kriminālsodu. Pārlieku emocionālās vēstules autors arī noklusējis manis sacīto, ka pēc mana priekšlikuma Kārtības rullī izdarīti grozījumi un senā netaisnīgā norma par apsūdzēta deputāta reprezentācijas naudas izmaksām no likuma izslēgta jau pagājušā gada decembrī. Ē.E manis teiktajā nav sadzirdējis arī to, ka otrajā lasījumā pēc manis sagatavotās redakcijas tika grozīta vēl viena sena un netaisnīga norma - turpmāk apcietinājumā esošam deputātam nemaksās neko.
Par abiem referendumiem. Savus uzskatus šādos un līdzīgos sabiedrībā pretrunīgi vērtētos jautājumos esmu censties paust atklāti un to neslēpju. Tas nav mans stils - laipot un vienlaikus piekrist pretēju viedokļu paudējiem. Ir arī tādi politiķi, kam tā tīk darīt. Ja Ē.E. viedoklis ir citāds, tas ir viņa viedoklis, bet brīžiem man šķita, ka es sarunājos ar kādas totalitāras varas partijas instruktoru, kurš uzskata, ka viedoklis var būt tikai viens. Cienot Ē.E. tiesības paust savu viedokli, saglabāšu savējo. Iepriekšējās dienas vakarā, 17.aprīlī, LTV raidījumā 100.pants Latvijas Pensionāru federācijas vadītāja Aina Verze, manuprāt, ļoti saprotamā veidā pamatoja savu viedokli par pensiju referendumu, ko pieminēju aprakstītajā tikšanās reizē Saeimā, un piebildu, ka mans skatījums uz šīm lietām ir līdzīgs. Vai šī raidījuma laikā Ē.E., nepiekrizdams Ainas Verzes viedoklim, sasita savu televizoru? Taču ne.
Noslēgumā vēlētos dalīties pārdomās un secinājumos par saviem vērojumiem Ē.E. uzvedības un publikācijas sakarā. Uzslavējama ir apņēmība mācīties koledžā tik solīdā vecumā. Vēl atzinīgāk būtu vērtējama apņēmība ne vien demonstrēt savu erudīciju, bet arī apņēmība pašam iemācīties ieklausīties citos. Gan lekcijās koledžā, gan ekskursijā Saeimā. To nekad nav par vēlu sākt darīt.
P.S. Padoms vēstules autoram.
Vajadzētu atturēties no avīzēm adresētu sūdzību vēstuļu rakstīšanas emocionālu izvirdumu un pilnmēness laikā. Bet, ja nu tā sanāk, tad labāk nākamajā rītā, apskaidrotā prātā izlasīt, vai nav pāršauts pār strīpu.