Rokrakstu kolekcija aptver laika posmu no XIII gadsimta līdz mūsdienām. Pārcieta pat karus Šīs bibliotēkas atsevišķa un ļoti nozīmīga daļa ir Misiņa bibliotēka, kura ir pilnīgākā latviešu literatūras krātuve pasaulē (vairāk nekā 1 milj. dažāda veida iespieddarbu, sākot no XVII gadsimta). Šo krājumu daļu Rīgas pilsētai 1925.gadā nodeva izcilais latviešu bibliofils un bibliogrāfs Jānis Misiņš ar noteikumu, ka tiks nodrošināta tā saglabāšana, jo šiem krājumiem neapšaubāmi ir unikāla vērtība visas pasaules kultūrvēsturiskā mantojuma kontekstā. Taču tas, kas bibliotēkai ir izdevies 485 gadus — pie visām varām un valdībām — saglabāt un vairot savus krājumus, par spīti kariem un mēra laikiem, revolūcijām un plūdiem — atjaunotās Latvijas laikā izrādās neiespējami! Pašreizējā valdība un deputāti šo bibliotēku ar visām tās vērtībām ir nolēmusi bojāejai! Pat maziem bērniem ir skaidrs, ka uz papīra rakstītajam — grāmatām, rokrakstiem utt. — nevar pateikt: pacietieties mitrumā un salā, nāks laiks, būs nauda arī siltumam un žurku indei! Tad jūs vairs nepelēsiet, un žurkas jūs negrauzīs, jo krīze būs atkal garām un valdībai labs prāts! Būs atkal nauda apkurei un elektrībai, žurkas un peles tiks apindētas, un viss būs atkal kārtībā, tik pašlaik pacietieties! Diemžēl tā nesanāks, lai arī kā gribētos!Nepietiek pat apkurei Bet kā tad sanāks, ja bibliotēkai atvēlētais budžets (kopā Ls 562 141) šogad ir par 30% mazāks nekā 2008.gadā un naudas pat apkurei nepietiek? Lai nodrošinātu nepieciešamo siltuma un mitruma režīmu bibliotēkas telpās (tie ir 18 890 kvadrātmetri), ir nepieciešams ap Ls 10 000 mēnesī. Neskatoties uz to, valsts piešķirtais finansējums komunālajiem pakalpojumiem un preču iegādei pirmajam gada ceturksnim ir tikai Ls 7751 mēnesī, kas nesedz pat apkures izmaksas! Varbūt atlaist visus darbiniekus? To gan pēc kārtējā samazinājuma par 18% tāpat ir palicis vairs tikai 90, kas nenodrošina bibliotēkas funkcionēšanas iespējas pat krīzes apstākļos. Pat sliktajos padomju laikos lasītājus un fondus apkalpoja piecas reizes vairāk darbinieku! Tāpēc ar 2009.gadu bibliotēka spēj strādāt vairs tikai vienā maiņā un tikai darbdienās. Tas nu gan nekādi neatbilst lasītāju vajadzībām, kas labprāt apmeklētu bibliotēku tad, kad darbadiena beigusies, kā arī nedēļas nogalēs, bet kam par to valdībā bēda? Varbūt vēl vairāk samazināsim algas vēl atlikušajiem darbiniekiem? Tas nekas, ka jau šodien Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā strādājošo vidējā alga ir par 38% zemāka nekā viņu kolēģiem Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, "viens likums, vien taisnība" jau tikai tāda deklarācija vien ir. Lai savelk jostu vēl ciešāk, vai pamet šo bibliotēku. Kur nav cilvēka, nav problēmas! Kam bauriem zināšanas? Latvija ir deklarējusi savu mērķi kļūt par zināšanās balstītu sabiedrību. Taču patiesība ir tā, ka zinātniskās literatūras iegādei bibliotēkai naudas nav. Vairs netiek abonētas arī datubāzes, kas bija unikālas Latvijas zinātniskās darbības nodrošināšanai visās zinātņu nozarēs. Tā, piemēram, 2008.gadā datubāze Web of Science bija pieejama 2900 institūcijās 70 pasaules valstīs. Zīmīgi, ka pat Grieķijā to abonēja 70 institūcijas, Ungārijā — 60, Slovēnijā un Horvātijā — katrā 50, Čehijā — 35 utt., bet Latvijā — viena, un to pašu — ar ierobežotu pieejamību. Nu nebūs arī šīs vienīgās! Nav vairs naudas arī Chemical Abstract un citu referatīvo žurnālu iegādei. Tagad ķīmiķi, fiziķi, farmaceiti, materiālzinību speciālisti u.c. ir atstāti bez iespējām iegūt tiem vitāli nepieciešamo informāciju zinātnei un inovācijām. Tad par kādu zināšanās balstītu Latvijas ekonomiku mēs te runājam? Bauru tautai taču nav vajadzīgas nedz bibliotēka, nedz pasaules kultūras mantojums, par pieeju zinātniskajai literatūrai nemaz nerunājot! Tā vietā celsim skaistas un apbrīnojami nepraktiskas ēkas par Ls 3000 kvadrātmetrā un sauksim tās par bibliotēkām! Vai nebūtu prātīgāk 6,7 miljonus latu, ko grasījāmies iztērēt nākotnes mirāžas — koncertzāles projektēšanai, novirzīt reāla kultūras mantojuma saglabāšanai un zināšanu vairošanai? Patiesībā, lai pārdzīvotu 2009.gada pirmo ceturksni krīzes darba režīmā ar minimālām darbaspēka, kā arī ar minimāli iespējamiem tēriņiem komunālajiem pakalpojumiem, Latvijas Akadēmiskajai bibliotēkai papildus steidzami nepieciešami 82 765 lati. Tāda ir tā minimālā cena, kas maksājama, lai saglābtu tās milzīgās vērtības, ko glabā šī bibliotēka. Ja Latvijas valdība un Saeima to nevēlas, vai tad nav steidzami jāizsludina Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas krājumu izpārdošana? Tad valdībai atkal būs nauda, ko tērēt, un nevajadzēs satraukties, ka milzu bagātības, kuras nekur citur par naudu nav nedz nopērkamas, nedz atjaunojamas, aizies bojā mitrumā sēnīšu un žurku uzbrukumos. Tikai — vai šo mankurtu cienīgu rīcību mums piedos mūsu bērni? Vai mēs esam kultūras tauta vai tikai tādi reņģēdāji, par kādiem dažiem politiķiem labpatīkas mūs uzskatīt?
Vai esam kultūras tauta vai tikai reņģēdāji?
Latvijas Akadēmiskā bibliotēka ir viena no senākajām bibliotēkām Eiropā un vecākā zinātniskā iestāde Latvijā, kura ir dibināta 1524.gadā. Tās rokrakstu un reto grāmatu nodaļā glabājas liela daļa no Latvijas rakstītās vēstures un kultūras mantojuma, to skaitā 32 000 seno iespieddarbu — arī 210 inkunābulu, kas izdotas XV gadsimtā, senas kartes, notis, fotogrāfijas, ievērojamu valstsvīru, zinātnieku, rakstnieku un mūziķu autogrāfi.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.