Vai finanšu drošība ir iespējama?

Vispirms gribu pievērst lasītāju uzmanību šādam faktam. Attīstītajā pasaulē (pie kuras pieskaitu arī Latviju) neviens cilvēks, ieskaitot pensionārus un studentus, nevar iztikt bez konta bankā un ar to saistītajiem pakalpojumiem (elektroniskajiem norēķiniem, depozītiem, iespēju saņemt kredītu). Tas ir gandrīz tikpat nepieciešami kā saņemt pasi vai vadītāja apliecību. Līdz ar to mēs visi neizbēgami kļūstam par banku (pamatā — privāto) klientiem. Taču ne tikai par klientiem, mēs būtībā kļūstam par investoriem ar visiem no tā izrietošajiem riskiem un ieguvumiem, gribam to vai nē. Jo bankas, lai pastāvētu un pelnītu, ar mūsu naudu operē finanšu kapitāla tirgū, kurā laiku pa laikam notiek vētras, par spīti valdību izveidotām regulēšanas un uzraudzības institūcijām. Mierīgos brīžos ar mūsu naudu komercbankās nekas slikts nevar notikt, diemžēl krīzēs varam zaudēt visu. Valsts veidota sistēma Ko darīt, lai rīkošanās ar naudu un tās glabāšana kļūtu drošāka? Uzreiz noraidu primitīvo alternatīvu par skaidras naudas glabāšanu zeķē vai bankas seifā, kas neļauj ātri un ērti veikt ikdienā nepieciešamos elektroniskos norēķinus. Arī naudas ieguldīšana uzņēmumos, nekustamajos īpašumos, mākslas priekšmetos vai zeltā vairumam cilvēku nav pieejama, jo prasa nopietnas zināšanas. Šie aktīvi nav arī likvīdi — tos vajadzības gadījumā nevar ātri pārvērst skaidrā naudā un izmantot elektroniskajā norēķinu sistēmā caur komercbankām. Vai ir izeja no šīs situācijas, kurā mēs visi esam komercbanku veiksmju vai neveiksmju ķīlnieki? Domāju, ka ir. Paralēli komercbanku sistēmai ir nepieciešama speciāla valsts izveidota finanšu norēķinu sistēma, kurā esošā nauda nepiedalās finanšu kapitāla tirgū. Faktiski tā būtu valsts garantēta kontu sistēma, kurā klienti (iedzīvotāji un organizācijas) atvērtu kontus, saņemtu vai iemaksātu tajos naudu (elektroniski vai skaidru) un tālāk veiktu norēķinus no saviem kontu atlikumiem, neko vairāk. Šī sistēma nepiedāvātu depozītus un neizsniegtu kredītus, tādēļ tā nevarētu nekādos apstākļos bankrotēt. Protams, lai varētu funkcionēt, šai sistēmai vajadzētu ņemt maksu par klientu kontu uzturēšanu un norēķiniem. Ņemot vērā, ka sistēma būtu samērā vienkārša — ideālā gadījumā tā pastāvētu kā interneta lapa —, maksa par pakalpojumiem varētu būt minimāla. Pat ja nāktos izveidot centrālo biroju un filiāles Latvijas reģionos, tas nebūtu dārgi, jo šim birojam un filiālēm nevajadzētu tik kvalificētus un labi atalgotus darbiniekus, kādi patlaban nepieciešami komercbankām. Valstij, protams, vajadzības gadījumā jāspēj izmaksāt skaidru naudu pret visiem sistēmas klientu kontu atlikumiem. Taču ir grūti iedomāties šādu teorētisku ārkārtas situāciju, jo, kā minēju, šī sistēma nevar bankrotēt (jo tai nav saistību un prasību parastajā izpratnē — tā ir vienkārši tīri tehnisks naudas uzkrāšanas un elektronisko norēķinu kanāls). Faktiski tā būtu valsts izveidota un garantēta "elektroniskā zeķe", kurā akumulētā nauda ir drošībā (jo netiek investēta finanšu kapitāla tirgū) un, pats galvenais, vienlaikus var brīvi piedalīties elektroniskajos norēķinos. Lai novērstu visus pārpratumus, vēlreiz uzsvēršu, ka šī sistēma nekādi neierobežo līdzšinējo komercbanku darbību, bet darbojas paralēli tai kā papildu drošības elements klientiem — iedzīvotājiem, uzņēmumiem un organizācijām.Ko mēs iegūtu? Kā piedāvātā valsts garantētā elektronisko norēķinu drošības sistēma funkcionētu kopējā banku sistēmā? Visticamāk, "treknajos gados" vairākums fizisko un juridisko personu darbotos komercbanku sistēmā, jo tos piesaistītu depozītu procenti un vajadzība pēc kredītiem. Taču, tikko atskanētu pirmie vētras signāli, tie ātri aizmirstu par depozītu procentiem un kredītiem un meklētu glābiņu, atverot kontus valsts piedāvātajā finanšu drošības sistēmā. Iespējams, ka daudzi klienti vienlaikus izmantotu abas sistēmas — neaizskaramās rezerves glabātos drošības sistēmā (piemēram, pensionāru "mirstamās naudas" vai uzņēmumu darbinieku algas), bet pārējie līdzekļi tiktu laisti apgrozībā finanšu kapitāla tirgū caur komercbankām. Papildus mēs iegūtu unikālu finanšu analīzes instrumentu — naudas proporcija starp privāto komercbanku sistēmu un valstisko elektronisko norēķinu drošības sistēmu precīzi līdz santīmam raksturotu sabiedrības uzticību komercbankām. Tām nāktos daudz rūpīgāk nekā līdz šim plānot savu darbību un piedāvātos produktus, lai nerastos ne mazākās šaubas par iespējamo finanšu burbuļu piepūšanos un plīšanu, kas ātri aizbaidītu visus klientus, jo tiem tad būtu normāla alternatīva drošai naudas glabāšanai un norēķiniem bez komercbanku starpniecības.Bankām jāpārkārtojas Iespējams, ka komercbanku sistēma piedzīvotu arī citas fundamentālas izmaiņas. Noteikti samazinātos banku skaits, jo to darbība, konkurējot ar iepriekš aprakstīto drošības sistēmu, prasītu daudz kvalificētāku pieeju. Otrkārt, komercbankām nāktos domāt par savām izmaksām, piemēram, vai ir vērts būvēt dārgas ilgtermiņa biroja ēkas? Nopietnā pasaules krīzē (tādas notiek reizi simts gados) komercbankas vienkārši pārstātu eksistēt (vai arī uz laiku iesaldētu savu darbību), jo visa nauda būtu aizplūdusi uz piedāvāto finanšu drošības sistēmu. Faktiski komercbankām šādas sistēmas ieviešanas gadījumā būtu jāpārkārto visa sava līdzšinējā darbības filozofija un drīzāk jākļūst par vidēja termiņa (10—30 gadu) naudas akumulatoriem un saimnieciskās darbības kreditoriem, necerot pastāvēt gadsimtiem ilgi. Iespējams, ka pēc pašreizējās globālās krīzes biznesa domāšana visā pasaulē pārorientēsies uz elastīgāku, īsāka termiņa un straujām izmaiņām orientētu pieeju.Varbūtējie iebildumi Kādi varētu būt iebildumi pret piedāvāto valsts finanšu norēķinu drošības sistēmu? Pats galvenais iebildums varētu būt, ka tad droši vien samazinātos naudas daudzums privāto komercbanku sistēmā, mazāk tiktu izsniegti kredīti. Acīmredzot tā daļēji notiks, bet šī pretruna starp drošu (bet konservatīvu) kreditēšanu un liberālu, ātru (bet riskantu) naudas izsniegšanu pastāvējusi vienmēr. Vienīgi pēc drošības sistēmas ieviešanas šī atšķirība kļūtu vēl akcentētāka un izvirzītu komercbankām daudz augstākas prasības darbības caurspīdīguma, piedāvāto produktu un izmaksu jomā. Vēl ir arī morālais aspekts — vai drīkst neko daudz par banku darbību nezinošu pensionāru ar viņa mirstamajiem grašiem caur bankā atvērtu kontu piespiedu kārtā iecelt investora statusā tikai tāpēc, ka modernā finanšu un banku pasaule nevar viņam piedāvāt principiāli citu alternatīvu? Vēl viens iebildums pret piedāvāto finanšu norēķinu drošības sistēmu varētu būt — ka šāda sistēma jau pastāv valsts īpašumā esošās Latvijas Hipotēku un zemes bankas izskatā. Daļēji tā varētu būt, bet tomēr tā ir komercbanka un veic tai tipiskas funkcijas — pieņem depozītus un izsniedz kredītus. Nupat pārņēma arī Parex banku. Turklāt pašreiz valsts garantē kontu atlikumus un kredītus tikai līdz noteiktam līmenim, bet drošības sistēmā tie būtu neierobežoti. Vai Latvijā ir politiskā griba veikt šādus uzlabojumus? Ceru, ka jā. Arī politiķi un komercbanku darbinieki ir tikai cilvēki un vēlas finansiālu drošību. Krīžu periodos viņi līdzīgi pārējiem ir spiesti kā zaķi pa mīnu lauku lēkāt no vienas komercbankas uz otru, lai glābtu savus ietaupījumus. Jebkurā gadījumā var atkārtot teicienu, ka pēc šīs krīzes pasaule (arī banku pasaule) vairs nebūs tāda kā agrāk.