Ņemot vērā pašreizējo finanšu krīzi - pēdējo no daudzām, ko pieredzējis kapitālisms, - ir vērts jautāt, vai kapitālisma labumi, ja tādi ir, joprojām pārsniedz izmaksas. Kaut arī Markss atzinās, ka apbrīnojot kapitālismu, tagad izskan pieņēmums, ka labo tajā - uzņēmējdarbību - var ģenētiski iekonstruēt citādā sistēmā bez tā destruktīvisma, uz ko esot predisponēts kapitālisms.
Kapitālismu vispirms apbrīnoja par tā "progresīvumu", kā izteicās Markss. Kad darba ražīgums palielinājās, tas vairs nekritās. Līdz ar pakāpenisku finanšu kapitālisma parādīšanos ap 1820.gadu ražīgums izplatījās vienā Eiropas valstī pēc otras - Lielbritānijā, Beļģijā, Francijā, Vācijā un Austrijā. Ražīgums vēl straujāk pieauga un sāka attīstīties vēl agrāk Savienotajās Valstīs. Analīzei pieejamie nabadzīgie vēsturiskie dati liek domāt, ka aptuveni ap 1820.gadu algas (koriģētas uz leju sakarā ar inflāciju iepriekšējās desmitgadēs un uz augšu saistībā ar deflāciju turpmākajos gados) sāka pieaugt līdzīgā veidā.
Hipotēze neiztur kritiku
Mūsu dienās ir izveidojies respektējams viedoklis, kas apšauba, vai ražīguma pieaugums pāri tagad vērojamajam iespaidīgajam līmenim ir tik vērtīgs salīdzinājumā ar baismīgajām izmaksām, kuras diskusijās lielākoties uztver kā pašas par sevi saprotamas. Taču, manuprāt, un to apliecina arī empīriskie pētījumi, šī modernā hipotēze neiztur kritiku.
Eiropieši domā par kapitālismu pirmām kārtām kā par "brīvo tirgu" - valdības neiejaukšanos. Taču kapitālisms nozīmē atvērtību inovācijām no apakšas līdz augšai. Kapitālisms pats par sevi neapdraud neviena sociālos labumus.
Modernā hipotēze noliedz pat visacīmredzamāko labumu. Es piekrītu, ka manu pārmērīgi atalgoto draugu algas ir pietiekami lielas, lai apmierinātu praktiski visas viņu iedomājamās vajadzības. Pat ar manu algu pietiek, lai apmierinātu manējās. Taču ražīguma pieaugums gandrīz vienmēr izraisa darba samaksas pieaugumu visā ekonomikā. Un vispārējā atalgojuma līmeņa pieaugumam ir sociāla vērtība, kas ir milzīgs labums.
Šis pieaugums dod iespēju vairāk cilvēkiem atteikties no neinteresanta, garlaicīga vai apgrūtinoša darba un nodoties stimulējošam, saistošam un redzesloku paplašinošam darbam.
Marksa laiku "drūmās velna dzirnavas" ir aizgājušas pagātnē, pateicoties lielākam darba ražīgumam, nevis stingrākai valsts regulējošai darbībai.
Rada darbavietas
Citas grūtības ar šo moderno hipotēzi sagādā tas, ka lielākā daļa pieaugumam piedēvēto izmaksu ir iluzoras vai izdomātas. Ideju, ka labi funkcionējošs kapitālisms veicina vāju darbaspēka tirgu, kas izraisa lielāku bezdarbu un mazāku līdzdalību darbaspēkā, nevar pamatot. Gluži pretēji, kapitālisma stimulētās inovācijas rada darba vietas - jaunās kompānijās, kuras izveidotas jaunu ideju attīstīšanai, mārketingā un vadībā, kam jāiet kopsolī ar jaunām organizācijām un instrumentiem.
Modernajās aprindās arī kultivē ideju, nesniedzot tai nekādus pierādījumus, ka vienkāršiem cilvēkiem sagādājot ciešanas doma, ka citi cilvēki ir ārkārtīgi bagāti. Lielākā daļa cilvēku ir pietiekami praktiski, lai saprastu, ka, ejot, teiksim, uz slimnīcu, lai veiktu izmeklējumus, viņiem ir svarīgi, lai tur būtu pareizā diagnostiskā aparatūra, nevis tas, vai citiem kaut kur citur ir labāka aparatūra.
Taisnība, ka kapitālisms rada sajukumu un neskaidrību. Taču mēs nedrīkstam zaudēt no redzesloka šīs monētas otru pusi. Kapitālisms ir unikāls ar spēju stimulēt uzņēmējus redzēt sapņos jaunas komerciālas idejas un attīstīt tās tirgum, un radīt aizrautību patērētājos, atklājot šo jauno.
Interesanti!
Par kapitālisma visizcilāko sasniegumu varbūt var uzskatīt to, ka tas pārveidoja darbavietu - atņēma tai rutīnu un līdz ar to garlaicību un deva pārmaiņas, garīgo stimulu, izaicinājumu, problēmu risināšanu, pētījumus un dažreiz atklājumus. Tiesa, notrulinošie montāžas konveijeri ir kapitālismam raksturīga iezīme, sākot no kniepadatas faktora, par kuru Adams Smits rakstīja 1776.gadā, līdz Henrija Forda milzīgajām rūpnīcām pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Taču komunistiskā Krievija un sociālistiskā Eiropa arī nevarēja atļauties iztikt bez montāžas līnijām. Turklāt, pateicoties darba ražīguma pieaugumam, aizvien lielāka darbavietu daļa atrodas ārpus rūpnīcām un arī lauksaimniecības fermām.
XIX gadsimta beigās Eiropa no Vīnes un Berlīnes līdz Parīzei un Londonai jau svinēja biznesa dzīves pārveidošanos. Protams, viņi redzēja, ka par šo aizrautību un iesaistīšanos bija jāmaksā ar zināmām neērtībām un raizēm. Taču vairākums nevēlējās atgriezties pagājušo laiku mierā un klusumā.
Tomēr viņi atgriezās, gan ne ar nodomu, kad valstiskošanas un korporatīvisma pārmaiņas ekonomiskajās institūcijās ierobežoja inovācijas un godkārīgos mērķus, kā rezultātā darbavieta Eiropā atkal kļuva tikpat bezjēdzīga kā aizgājušajos laikos.
Mūsdienās pieredzējuši un labu vēloši cilvēki apgalvo, ka mēs varam atdzīvināt uzņēmējdarbību, taču tā, ka tā iekļaujas jaunā ekonomikā, kas orientēta uz sociālajām investīcijām - lai cīnītos pret globālo sasilšanu, lai taupītu enerģiju un tā tālāk. Manuprāt, nelaime ar šādu domāšanu ir tā, ka tā birokratizēs ekonomiku, uzveļot lielu daļu izdevumu valdības struktūrām un liekot daudzām kompānijām strādāt ar valdības kontraktiem.
Pati par sevi tā varētu nebūt problēma. Taču tā kļūs par problēmu, ja nomāks cilvēku spēju radīt inovācijas atvērtam tirgum. Trīsdesmitajos gados notika dabisks eksperiments, kurš pārbaudīja šo tēzi: tikko birokratizētās Rietumeiropas tautsaimniecības inovāciju ziņā ievērojami pārspēja nebirokratizētā ASV ekonomika.
Tāpēc, kaut gan 2008.gads bija izaicinājums pasaules ekonomikai, esmu pārliecināts, ka tām valstīm, kuras augstu vērtē inovācijas, ļoti ieteicams saglabāt kapitālismu.
Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate