12545.» Šis dokuments reģistrēts arī Valsts prezidenta sekretariāta izejošo rakstu reģistrā 12.jūlijā ar Nr.9293: «L. Komun. Part. Centralkomit. — Ls 5000.» Šajā sakarībā žurnālists uzsver, ka «vēsturnieka Gata Krūmiņa atrastais dokuments apliecina, ka Kārļa Ulmaņa iztapība okupantiem 1940.gadā gājusi pāri mēram», savukārt Krūmiņa kungs izsaka šādu viedokli: «[..] šis ziedojums [..] padarīja Kārli Ulmani par lielāko kompartijas ziedotāju [..]».
Vai tiešām viss bija tik vienkārši, ka Kārlis Ulmanis ne no šā, ne no tā, pēkšņi nolēma ziedot tādu summu Sarkanajai palīdzībai – faktiski Komunistiskajai partijai? Domāju, ka vajadzētu pievērsties arī citiem vēstures avotiem, nevis izdarīt secinājumu tikai no viena vienīga arhīvā atrasta dokumenta. Atļaušos citēt vēsturnieku, profesoru Edgaru Dunsdorfu[2]: «Zināmu ieskatu par to, kā Kārlis Ulmanis izturējās šai likvidācijas laikā un kā viņš reaģēja uz jauno varasvīru rīcību, sniedz Latvijas kara invalīdu savienības protokoli. [..] 1940.gada 10.jūlijā Latvijas kara invalīdu savienības sēdi atklāja un vadīja valsts prezidents Kārlis Ulmanis[3]. Sēdē E.Dzelzītis[4] ierosina no fonda summām ziedot Ls 20000 Latvijas sarkanajai palīdzībai. Ulmanis aizrāda, ka likums par fondu neatļauj dot pabalstus organizācijām, [..]. Nākamajā dienā (11. jūlijā)[5] atkal apspriež ierosinājumu, ka pabalsts sarkanajai palīdzībai - Ls 20000 iemaksājams Latvijas komunistiskās partijas tekošajā rēķinā. Valsts prezidents Kārlis Ulmanis norāda uz 1929.gada likumu par kara invalīdu palīdzības fonda līdzekļu izlietošanas iespējām un tiesībām uz šī fonda pabalstiem un izsakās pret iesniegto lūgumu. Debatēs noskaidrojas, ka Tautas labklājības ministrija jau izmaksājusi Latvijas sarkanajai palīdzībai Ls 40000. Sēdes dalībnieks lūguma iesniedzējs J.Sīpols[6] saka, ka šai lietai ir divas puses – laba griba un likums, un jautā, vai Domei esot griba naudu dot vai ne. Valsts prezidents Ulmanis norāda, ka likums jāievēro, un vēlreiz izsakās noraidīgi. [..]»
Tātad Ulmanis kategoriski pretojās komunistu iecerei saņemt finansiālu atbalstu no Latvijas kara invalīdu savienības, tomēr, kā rāda publikācijā minētais dokuments, nākamajā dienā pēc pēdējās sēdes pārskaitīja LKP ievērojamu summu no sava konta. Jautājums – kādēļ? Atgriezīsimies vēlreiz tajās liktenīgajās jūlija dienās. Profesors E.Dunsdorfs savā grāmatā «Kārļa Ulmaņa dzīve» iekļāvis pēdējā Rīgas pils komandanta pulkvežleitnanta Oskara Neimaņa atmiņas par laiku no 1940.gada 6. līdz 22.jūlijam. Lūk, ko vēsta minētais virsnieks: «1940.g. 11.jūlijs. [..] plkst.12 pie Prezidenta audiencē bija pieteikts Padomju Savienības sevišķais pilnvarnieks pats biedrs Višinskis. [..] Viņam sekoja Padomju Savienības sūtnis Derevjanskis, [..] abi Padomju Savienības valdības pārstāvji [..] iegāja valsts prezidenta darba kabinetā, kur tie pavadīja 40 minūtes. [..] 12.jūlijs. Veselības dēļ Prezidents šai rītā no parastās rīta pastaigas dārzā bija atturējies. Ap plkst. 12 pilī ieradās [..] Prezidenta mājasārsts – speciālists sirds slimībās profesors Dr. med. Miķelsons. Pēc profesora aizbraukšanas Prezidents tomēr vēl pieņēma audiencē kara ministru un armijas komandieri un tikai ap plkst. 14 galīgi saguris atstāja savu darba kabinetu. Pēcpusdienā pie manis kabinetā ieradās pulkvedis Lūkins[7] un pateica, ka Prezidents nākošās dienas savā darba kabinetā nestrādās un arī nevienu nepieņems.»[8]
Kas bija noticis šajā laikā? Zināms tikai tas, ka pēc tikšanās ar Višinski un Derevjanski Kārlis Ulmanis tajā pašā vakarā atkārtoti noraidīja komunistu prasību, bet pēc tam – pārdzīvoja nopietnu sirdslēkmi. Kādēļ, būdams smagi slims, prezidents deva rīkojumu savam sekretariātam pārskaitīt LKP kontā šo minēto summu? Vai tiešām brīvprātīgi? Šajā gadījumā atļaušos uzskatīt, ka publikācijā minētie secinājumi par Kārli Ulmani kā kompartijas sponsoru ir pārsteidzīgi un nepārdomāti.
Jāpiebilst, ka publikācijā sastopamas arī citas neprecizitātes un uz tām balstīti secinājumi. Tā, piemēram, minēts, ka «kopējā summa, ko jūnijā un jūlijā izdevās savākt pēc dažādām ziedojumu listēm, nedaudz pārsniedza 400 latu. Latvijas Hipotēku banka, tātad valsts banka, 17.jūlijā [..] ziedoja 500 latu, taču neapšaubāms līderis ar saviem 5000 latiem bija Kārlis Ulmanis». Šeit varu piebilst, ka minētie dati ir nepilnīgi – jāpaskatās kaut vai šajā rakstā iepriekš pieminētais Latvijas kara invalīdu sēdes 1940.gada 11.jūlija protokols, kurā norādīts, ka «Tautas labklājības ministrija jau izmaksājusi Latvijas sarkanajai palīdzībai Ls 40000».
Tāpat aplams ir viedoklis: «Ja Ulmanis 1940.gada augustā prasīja padomju varai sev pensiju, vai tas tomēr nenozīmē, ka īsti par sodītu viņš sevi neuzskatīja un tā nejutās?» Dokumenti rāda, ka Ulmaņa lūgums Tautas labklājības ministrijai par pensijas piešķiršanu ir datēts ar 1940.gada 22.jūliju, kad viņš vēl bija pilnīgi brīvs un nesodīts, pat ne aizturēts, savukārt tikai minētajā 21.augustā Valsts prezidenta sekretariāts šo lūgumu nosūtīja Labklājības ministrijai[9].
Un vēl viena neprecizitāte: «Ulmanis vēlējās iegūt atļauju izceļošanai no valsts (ir ziņas, ka tas viņam ir solīts, bet dokumentāru pierādījumu pagaidām nav)». Ir šādi dokumentāri pierādījumi! Šie pierādījumi ir trīs Latvijas Ārlietu ministrijas verbālnotas Lietuvas, Vācijas un Šveices diplomātiskajiem priekšstāvjiem Latvijā ar lūgumiem izsniegt Kārlim Ulmanim tranzītvīzas, vīzu un atļauju iebraukšanai Šveicē, datētas ar 1940.gada 20.jūliju[10]. Šos dokumentus, kā liecina Oskars Neimanis, Ulmanis 22.jūlijā plkst. 10 arī saņēma, tomēr tikai dažas stundas pēc ārzemju pases un vīzu saņemšanas viņam tie tika atņemti un anulēti[11].
Piekrītu, ka 1939.–1940.gada notikumi vēl aizvien nav pilnībā izvērtēti, tomēr izdarīt tādus secinājumus, kā minētajā publikācijā par Kārli Ulmani un viņa darbību šajā laika posmā, labākajā gadījumā nebūtu korekti.
___________________________________________________________________________________
1 Šeit un turpmāk izcēlumi tekstā un skaidrojumi mani. I. Ķ.
2 Edgars Dunsdorfs. Kārļa Ulmaņa dzīve. – R., „Zinātne”, 1992. 382. lpp.
3 Kara invalīdu fonda Domes 218. sēdes protokols Nr. 10. (Sēdi atklāj 18.00, slēdz 22.10). // Bangerskis R. Mana mūža atmiņas, 2.grāmata. – Imanta”, Kopenhāgens, 1959. 168. – 169. lpp.
4 Eduards Dzelzītis – bijušais 3. un 4. Saeimas Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcijas deputāts, Latvijas komunistiskās partijas biedrs, iecelts fonda domē 1940. gada jūnija beigās vai jūlija sākumā.
5 Kara invalīdu fonda Domes 218. sēdes protokols Nr. 10. (218. sēdes turpinājums. Sēdi atklāj 1800, slēdz 22 45 ). //Rūdolfs Bangerskis. Mana mūža atmiņas, 2. grāmata. – Imanta”, Kopenhāgens, 1959. 169. lpp.
6 Jānis Sīpols – bijušais arodbiedrību darbinieks, komunists, 1940.gada 29.jūnijā iecelts par Latvijas kara invalīdu savienības pilnvaroto pārstāvi fonda domē.
7 Miervaldis Lūkins – pulkvedis, valsts prezidenta adjutants.
8 Edgars Dunsdorfs. Kārļa Ulmaņa dzīve. – R., „Zinātne”, 1992. 394. - 395. lpp.
9 Latvijas okupācija un aneksija 1939 – 1940. Dokumenti un materiāli. – R., 1995. 523. – 524. lpp. Dok. Nr. 239.
10 Turpat, 525. – 526. lpp. Dok. Nr. 240.
11 Edgars Dunsdorfs. Kārļa Ulmaņa dzīve. – R., „Zinātne”, 1992. 402. - 403. lpp.
AD