Vai Latvija ko zaudējusi?
Nezinām vai nevēlamies zināt patiesību, ka lēmumu par cukurfabriku nākotni pieņēma paši ražotāji un saņēma miljonu kompensācijas? Ka augstākā izglītība, tāpat kā ekonomikas vai sociālā politika, ir pašas valsts kompetencē? Un kā var atņemt to, ko Lisabonas līgums jeb līgums par jaunu institucionālu ietvaru nemaz nenosaka?
Kāpēc vairākums igauņu zina, ka valsts dalība ES ir laba lieta, turpretim Latvijā piecos gados tā arī neesam varējuši saprast, vai dalība ES ir laba vai slikta lieta?
Pārbaudījums visiem
Šogad aprit divdesmit gadu, kopš akcijā Baltijas ceļš sadevāmies rokās par brīvu un demokrātisku Latviju Eiropā. Ar ko atšķiras Baltkrievija un Latvija? Abas ir Eiropā, bet viena ir ES dalībvalsts, otra — nav. Demokrātija kā universāli atzīta vērtība — vienai ir, bet otrai nav. Moldovai vai Gruzijai mēs esam sapņu zeme — pie mums nekaro, mums ir brīvs darba un finanšu tirgus, kapitāls attīstībai, Latvija ir ES un NATO dalībvalsts.
No 1992.gada, kad Latvijas, Igaunijas un Lietuvas ārlietu ministri parakstīja pirmo vēsturisko ekonomiskās sadarbības līgumu ar Eiropas Kopienu, Latvijas daudzajām valdībām bija viens nemainīgs virsuzdevums — iestāties ES un NATO. No nulles vajadzēja izveidot funkcionējošu demokrātiju, tirgus ekonomiku un valsts pārvaldi.
Tautas fronte uzvarēja vēlēšanās trīs reizes — 1988., 1989. un 1990.gadā. Toreiz bija vienojošs mērķis, un Latvijas sabiedrība parādīja izcilu spēju organizēties un atbalstīja politiķus. Noietais attīstības ceļš līdzinās skrējienam septiņjūdžu zābakos. Iestāšanās reibumā un ātrumā liela sabiedrības daļa ir kļuvusi atsvešināta un neticīga.
Demokrātija bez demokrātiem nav iespējama, tā nebeidzas ar vēlēšanām. Demokrātijā cilvēkam jājūtas vajadzīgam un iesaistītam. Labas pārvaldības priekšnoteikums ir sociālo partneru informētība un savlaicīga līdzdalība politikas veidošanā. Pēdējos 20 gadus Latvijā pie varas vienmēr ir vairāk nekā triju partiju koalīcijas, kas varbūt ir viens no iemesliem biežajām valdību maiņām. Ar īstermiņa politiku ir grūti nodrošināt jauna valsts mēroga mērķa piepildīšanos — vai tā būtu tūrisma attīstība kā Horvātijā vai industriāla valsts kā Čehijā, vai sava IT giganta radīšana kā Igaunijā. Ja šī politiskā prakse turpināsies, tad vēl jo lielāka loma būs regulāram politiskam un sociālam dialogam. Vidēja termiņa vai ilgtermiņa uzdevumiem, piemēram, ekonomikas stabilizācijas programmai, ir nepieciešama nacionāla vienotība un sabiedrības atbalsts. Ja tā būtu bijis, tad iestāšanās ES līgumā ierakstītā apņemšanās 2008.gadā ieviest eiro šodien jau būtu realitāte.
Līdz 2004.gada 1.maijam pietrūka kapitāla attīstībai. Neskatoties uz Latvijā ienākušo apjomīgo ES finanšu palīdzību (1,2 miljardi eiro līdz 2006.gadam), joprojām esam tālu no Nacionālajā attīstības plānā ierakstītā mērķa — veidot policentrisku attīstības modeli, kad viena centra vietā stājas daudzi ekonomiski stipri reģionāli centri. Ja to kaut kādu apsvērumu dēļ negrib, nav brīnums, ka sociālie partneri sāk izmantot agresīvākus rīkus un sociālais dialogs nenotiek.
Tā pati demokrātijas recepte darbojas ES, kas ir demokrātisku valstu interešu apvienība, Eiropas pārvaldību īsteno 27 dalībvalstis, nevis Brisele. Protams, par savu nostāju dalībvalstij ir jāmāk cīnīties, bet ar demokrātiskām metodēm — skaidrojot, atrodot sabiedrotos un gūstot vairākuma atbalstu. Tā saucamās mazās valstis ES ir vairākumā, un, rīkojoties saskaņoti, to spēkos ir nepieļaut lēmumus, kas nav izdevīgi. Statistika liecina, ka 85% lēmumu dalībvalstis pieņem vienbalsīgi (Lisabonas līgums nosaka, ka būs nepieciešams 55% dalībvalstu atbalsts). Demokrātija uzliek pienākumu piedalīties, pretējā gadījumā cita dalībvalsts šo neprasmi izmantos savās interesēs. Arī ja dalībvalsts nepiekrīt vai neatbalsta jaunu politiku vai lēmumu, to uzspiest nevar, jo dalībvalsts vienmēr var atteikties pievienoties vai izmantot veto tiesības. Piemēri tālu nav jāmeklē — ES ir 27 dalībvalstis, bet 22 no tām ir Šengenas līguma valstis.
Visā ES pastāvēšanas laikā tikai piecas politikas jomas dalībvalstis ir piekritušas atdot ES kopīgai pārvaldībai — muitas politiku, vienotā tirgus (konkurences) jautājumus, eiro politiku, ārējo tirdzniecību un jūras bioresursus. Lisabonas līgumā ierosināts kopējā politikā iekļaut arī enerģētiku, pamatojot ar nespēju valstīm atsevišķi tikt galā ar klimata pārmaiņu ietekmi un nodrošināt enerģētisko neatkarību.
Neviens jauns dokuments ES netiek pieņemts, nekonsultējoties un neiesaistot sociālos partnerus. Darbs pie jauniem politikas dokumentiem un likumiem notiek ne tikai ministru padomēs, bet arī Eiropas nozaru organizācijās, piemēram, Eiropas lauksaimnieku organizācijās. Latvijas sociālie partneri un sabiedriskās organizācijas ikdienā piedalās, strādājot Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā (EESK), bet pašvaldību pārstāvji — Reģionu komitejā. Tādēļ ir svarīgi, ka par valsts nostāju vienojas mājās, pirms sākas darbs Eiropas līmenī. Gan ministru un ierēdņu, gan sociālo partneru uzdevums ir skaidrot valsts nostāju, meklēt sabiedrotos un uzvarēt — katram savā līmenī. Kāpēc gandrīz neviena Latvijas lauksaimnieku asociācija nav pārstāvēta Eiropas līmenī? Kāpēc nenotiek regulāras valdības tikšanās ar Latvijas pārstāvjiem EESK, Reģionu komitejā un Eiropas Parlamentā vai Eurochamber pirms Latvijai svarīgu lēmumu pieņemšanas? Tad valsts interešu uzvarai varētu būt tas saldais un vienojošais gars, kuru izjūtam par Latvijas hokeja izlases uzvarām.
Eiropas diena jeb 9.maijs
Grāmatu svētkos Talsos Anna Žīgure man jautāja, kāpēc Latvijā Eiropas diena nav svinama diena. Kāpēc 9.maijs Latvijā daudziem cilvēkiem asociējas ar uzvaru Lielajā Tēvijas karā un tikai?
ES ar saviem tikai 11% pasaules iedzīvotāju ir lielākais tirdzniecības bloks un palīdzības sniedzējs. Dalība ES valstij piedāvā iespēju piedalīties un radīt atbildīgu politiku, piemēram, kā veidot ekonomisko un sociālo nākotni globalizētā pasaulē. Vai būtu jākaunas par to, ka, iestājoties ES, mazā Latvija globalizētajā pasaulē ir kļuvusi ietekmīgāka? Vai tiešām jājūtas neērti par piederību valstu apvienībai, kura nevis runā, bet rīkojas, pieņemot jaunos izaicinājumus — enerģētisko atkarību, klimata pārmaiņas un sabiedrības novecošanos vai augstā protekcionisma dēļ krītošo Eiropas lauksaimniecības konkurētspēju?
1989.gadā apskaudām VDR, ka tai ir tāda VFR. EK līguma 119.pantā teikts, ka dalībvalsts, kura nonākusi grūtībās vispārējas maksājumu bilances nestabilitātes dēļ, var saņemt atbalstu. Šodien, lai nosargātu Latvijas neatkarību, nav vajadzīga liela armija un tanki, bet tieši tā solidaritāte, kuru ES jau sniedz Latvijai, no 7,5 miljardu eiro kredītlīnijas nodrošinot lielāko artavu — 3,1 miljardu. Vēl viens solidaritātes instruments ES dalībvalstij ir neatmaksājama finanšu palīdzība jeb struktūrfondi. Tas var kļūt un var arī nekļūt par Latvijas Māršala plānu, jo kur, kā un cik naudas novirza, lemj pašas valsts pārvaldes iestādes.
Mans vēlējums Latvijai Eiropas dienā ir gribēt zināt un piedalīties, jo zināt nozīmē iegūt. Latvija — tie esam mēs, un kādi būsim mēs, tāda būs arī mūsu valsts.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.