Vai latviskās opozīcijas konsolidācija sākas šodien?

Turpmākajās rindkopās negrasos padziļināti izskaidrot izstāšanās iemeslus, jo vairākās intervijās par to jau ir bijusi runa un tas skaidrots. Pietiks, ja apgalvošu, ka pilnībā pievienojos Jurģa Liepnieka nesen kādā Latvijas laikrakstā paustajam, un man, identiski kā viņam un Latvijas patriotam, mūsu valsts pilsonim, ir grūti noskatīties, "kā visiem savas savtīgās, privātās intereses ir tik daudz pārākas par valsts interesēm". Pēc izglītības neesmu tautsaimnieks, finanšu speciālists vai uzņēmējs, tādēļ nejūtos pietiekami kompetents veikt padziļinātu analīzi par iemesliem Latvijai atrasties pasaules finanšu krīzes galvgalī. Taču šādu iespēju iepazīties ar vairāku ekspertu domām un viedokļiem lasītājiem regulāri sniedz plašsaziņas līdzekļi. Vajadzīga paaudžu maiņa Divdesmit politikā (galvenokārt — ārpolitikā) pavadītie gadi (kuri sekoja 32 darba gadiem medicīnā) atļauj man izteikt personīgo viedokli par Latvijā pastāvošo politisko un demokrātisko krīzi, kuras risinājumā es saskatu vienīgo iespēju pārvarēt pārējās, daļēji tām pakārtotās, krīzes. Par politiskās krīzes un tās eventuālo seku izvērtējumu vēlos izteikt savu pateicību Liepnieka kungam, kurš skaidri un nepārprotami pamato latvisko politisko spēku konsolidācijas nepieciešamību nolūkā saglabāt Latvijas valstiskumu arī nākotnē. Tādas ir arī manas domas. Līdzšinējās partiju politikas nogurušajiem un apātiskajiem vēlētājiem, politiķiem, kuri joprojām uzskata, ka vēlas atrasties Latvijas Tautas frontes un nevis interfrontes pozīcijās, varu silti ieteikt vēlreiz iedziļināties nesenajā intervijā ar Liepnieku. Esmu pārliecināts, ka nelaiķis Eduards Berklavs manis sacīto pilnībā atbalstītu un priecātos, ka šādu viedokli pārstāv arī gados jauni cilvēki. Politiskās krīzes risinājuma meklējumos mums Latvijā ir nepieciešami jauni cilvēki politikā, un esmu gandarīts, ka arī šis process ir aizsācies. Sevi aktīvi pieteic aizvien vairāk vidējās un jaunās paaudzes pārstāvju, kas darbojas latviskās opozīciju partijās, viens no viņiem ir arī mans ilggadējais padomnieks un EP biroja vadītājs Gundars Romanovskis. Tāpat gandarījums par Latvijas jaunatni, kura, apzinoties šī brīža dramatiskumu, cerams, spēs ieņemt politisku stāju. Lai mainītos Latvijas politika, ir jānotiek arī paaudžu maiņai un politikā jāiesaistās jauniem profesionāļiem.Vēsturiskais 13.janvāris Politiskās partijas Sabiedrība citai politikai pārstāvju Aigara Štokenberga, Arta Pabrika un Gundara Romanovska Rīgas domē iesniegtais pieteikums par protesta akcijas organizēšanu šodien, 13.janvārī, Rīgā, Doma laukumā, lai pieprasītu Saeimas atlaišanu, pēc daudzu domām, ir aizsākums šai rīcībai. Visai ironiskas sakritības dēļ tieši šodien mūsu Valsts prezidents Valdis Zatlers Strasbūrā uzrunās Eiropas Parlamentu! Ļoti iespējams, ka 13.janvāris ieies Latvijas vēsturē kā latviskās opozīcijas konsolidācijas aizsākums, kā vienotības aizsākums latviešiem un visiem tiem, kuri ir Latvijas patrioti. Protams, retoriski var jautāt, vai prasība par Saeimas atlaišanu šajā brīdī veicinās konsolidācijas procesu un vai Latvijas sabiedrība un latviskā opozīcija šādiem notikumiem būtu gatava, vai šim konsolidācijas procesam nepieciešams ilgāks laika posms? Pretēji daudziem es personīgi neatbalstu prasību Valsts prezidentam nekavējoties atlaist Saeimu un steidzami rīkot ārkārtējas vēlēšanas. Tajā pašā laikā sabiedrības konsolidācija ir vitāli nepieciešama, lai valdošajai politiskajai elitei demonstrētu tautas dziļo neapmierinātību un vēlmi veidot atbildīgu un racionālāku politiku. Latvijas faktu 2008.gada decembra aptaujas rezultāti parāda, ka latviskās opozīcijas partijas, pat pilnīgi utopiska pieņēmuma gadījumā startējot ar vienu kopīgu sarakstu, spētu iegūt Saeimā kopumā līdz 15% vēlētāju balsu. Doma, ka līdz jaunajām vēlēšanām spētu konsolidēties patlaban Saeimā esošās pozīcijas partijas ar apvienoto latvisko opozīciju, ir vēl nereālāka. Īsā laika posmā nav iespējams pārliecināt tos 22% potenciālo vēlētāju, kas gatavojas vēlēšanas boikotēt (mēs nojaušam, kuriem spēkiem ir izdevīgi tie, kuri aktīvi neizmanto savu vēlētāja balsi, tas apstiprinājies arī pērn divu referendumu norises laikā). Tāpat svarīgi, kā lems 33% pagaidām vēl neizlēmušo vēlētāju. 13.janvāris var kļūt par datumu, kas iekustina neizlēmušos un tos, kuri uz šo brīdi nav gatavi vēlēt.Jāveido ēnu kabinets Atļaujos izvirzīt vēl vienu retorisku jautājumu — ko mums darīt? Kur saskatu vismaz pagaidu izeju no situācijas? Apzinoties tās ambīcijas, kuras pastāv visai sadrumstalotās latviskās opozīcijas spēkos un rada šķēršļus pilnīgai konsolidācijai, Valsts prezidenta vietā es nāktu klajā ar priekšlikumu latviskās opozīcijas partijām nekavējoties un īsā laikā izveidot un legalizēt valdības ēnu kabinetu pastāvošās valdības rīcības analizēšanai un alternatīvu priekšlikumu izstrādei. Tas ievērojami palielinātu sabiedrības informētību un aktīvāku iesaisti valsts politikā. Latviskajai opozīcijai būtu jāvienojas un jāizveido ēnu valdība, tai izraugoties sabiedrībā atzītus profesionāļus neatkarīgi no viņu piederības vai nepiederības politiskajām partijām. Galvenais arbitrs šādā situācijā būtu Latvijas sabiedrība — tās aktīvie vēlētāji, kuriem beidzot tiktu dota iespēja izvēlēties starp valdības un alternatīvās ēnu valdības viedokļiem par valsts politiskajiem un tautsaimniecības jautājumiem. Šīs pārdomas vēlos noslēgt ar atgādinājumu potenciālajai latviskajai opozīcijai. Šķiet, tas bija ģenerālis Montgomerijs, kurš Otrā pasaules kara noslēgumā bija uzrunājis Rietumu sabiedroto valstu pārstāvjus ar vārdiem: "Kungi, domājiet! Laika sprīdis, kas atlicis, ir mazāks, nekā jums liekas…" Es vēlos piebalsot no savas puses — domājiet un rīkojieties atbilstoši Latvijas valsts interesēm.