Turcija krietni uzlaboja attiecības ar Irānas islāmisko režīmu.
2008.gada decembrī Erdogans Vašingtonā teica, ka "tiem, kas iebilst
pret Irānas kodolieročiem, pašiem no tiem jāatbrīvojas". Šāds
paziņojums faktiski atspoguļo Irānas līderu nostāju. Diez vai to var
saukt par lojalitāti pret Turcijas sabiedrotajiem ASV un Eiropā.
Turcijai pieder arī tas apšaubāmais gods būt vienīgajai NATO valstij,
kas ar oficiālo vizīti pagodināja Irānas prezidentu, holokosta
noliedzēju Ahmadinežādu. Kaut arī Erdogans asi kritizēja Izraēlu par
Gazas operāciju, humanitārie apsvērumi netraucē Turcijas līderiem
kultivēt ciešas attiecības ar Sudānu. Šīs valsts prezidents Omars el
Bašīrs viesojās Ankarā 2008.gada jūnijā — tieši pēc tam, kad
Starptautiskā krimināltiesa pret viņu izvirzīja apsūdzību par genocīdu
Dārfūrā. Fakts, ka Sudānas vadoņi uztver Turcijas valdību kā
"draudzīgu", diez vai ir kompliments Turcijas ārpolitikai. Pret
"islāmofobiju" AKP valdības laikā Turcija aktivizējusi darbību Islāma
konferences organizācijā (IKO). Pirmo reizi panākot turku teologa
ievēlēšanu par IKO ģenerālsekretāru, AKP cīņu pret "islāmofobiju"
pasludināja par vienu no savām prioritātēm. Problēma ir, ka AKP
izpratne par "islāmofobijas" apkarošanu iekļauj sevī aicinājumus
aizliegt reliģijas un "svēto" jūtu aizvainošanu. Tas ir jautājums, kurā
AKP vērtības ir klajā konfliktā ar Rietumu vērtībām, kas iekļauj
tiesības kritizēt reliģijas, praviešus, rituālus, aizliegumus utt.
Erdogans aicināja izslēgt Hamas no teroristisko organizāciju saraksta,
un tas ir pretrunā ar ASV un ES nostāju. Pret Izraēlu vērstā Erdogana
retorika veicināja antisemītisma uzliesmojumu Turcijā. Atšķirībā no
arābu valstīm Turcijai nekad nebija raksturīgs ienaids pret ebrejiem.
Tomēr šoreiz AKP politiķi, īpaši zemākajos līmeņos, un proislāmiskā
prese pārkāpa svītru starp Izraēlas kritizēšanu un uzbrukumiem ebrejiem.
Trauksmes signāli
Šīs jaunās vēsmas ārpolitikā lielākas bažas raisa uz Turcijas iekšējās evolūcijas fona. Pēc ievēlēšanas 2002.gadā AKP valdība iedarbināja vairākas iespaidīgas reformas, kas ļāva Turcijai sākt sarunas par iestāšanos ES. Tomēr radikālu reformu īstenošana prasa arī vērtību revolūciju sabiedrībā. AKP atbalstīja progresīvas reformas, taču vienlaikus sabiedriskajā un politiskajā dzīvē stiprināja musulmaņu konservatīvās vērtības. Islāmiskā ideoloģiskā bagāža izrādījās nopietns šķērslis liberālo vērtību atbalstam.
Piemēram, pēc pārliecinošas uzvaras 2007.gada vēlēšanās AKP apsolīja pieņemt jaunu liberālu konstitūciju, kas uzsvērtu individuālās tiesības un brīvības. Tā vietā partija visu enerģiju ieguldīja cīņā par musulmaņu galvassegu valkāšanas brīvību universitātēs. AKP atstāja novārtā citus ar individuālām tiesībām un pamatbrīvībām saistītus jautājumus, radot iespaidu, ka tai rūp tikai tās sociālās bāzes intereses. AKP pārstāvji arī nespēja vai nevēlējās kliedēt bažas, ka dažu sieviešu brīvība valkāt galvassegas var palielināt fundamentālistu spiedienu pret tām sievietēm, kas galvas segt nevēlas.
Turcijas sekulāro sabiedrību uztrauc AKP ciešā sadarbība ar reliģiskajām kopienām, kuras aktīvi iefiltrē valsts iestādēs, īpaši tiesībsargājošās un izglītības iestādēs, lai veicinātu reliģiski konservatīvo uzskatu un normu izplatīšanos sabiedrībā. Reliģiskās kopienas agresīvi cīnās pret evolūcijas teorijas pasniegšanu Turcijas skolās, bieži ar AKP kadru atbalstu, īpaši provincē. Nesenais autoritatīvo turku sociologu pētījums vērš uzmanību uz augošo spiedienu AKP vadītajās pašvaldībās pielāgoties reliģiskam dzīvesveidam. Nepatīkamu pārsteigumu sagādāja Turcijas balsojums ANO pret franču iniciatīvu globāli dekriminalizēt homoseksualitāti — Turcija izrādījās vienā kompānijā ar Saūda Arābiju un Irānu.
Valdība, šķiet, ne tikai pagriezusi muguru liberālajām vērtībām, šaubas
raisa tās respekts pret likuma varu. Jau pāris gadu Turcijā norisinās
liela izmeklēšana pret miglaino Ergenekon tīklu, kas esot plānojis
militāro puču pret AKP valdību. Vairāki desmiti cilvēku tika
apcietināti, daudzi no viņiem mēnešiem turēti ieslodzījumā bez formālas
apsūdzības izvirzīšanas. Ja ir pamatotas aizdomas, ka militārais
apvērsums tik tiešām bija plānots, vispusīga izmeklēšana un vainīgo
sodīšana ir nepieciešama Turcijas politikas attīrīšanai. Taču
procedūras pārkāpumi un aizdomas, ka izmeklēšanu ietekmē reliģiskās
kopienas, rada iespaidu, ka valdība to izmanto, lai izrēķinātos ar
saviem oponentiem.
Par Ataturka vīziju
Tomēr, neskatoties uz trauksmes signāliem Turcijas iekšējā un ārējā
politikā, pagaidām apgalvot, ka "Rietumi zaudējuši Turciju", būtu visai
priekšlaicīgi. Stratēģiskā loģika piespiež Turciju arī turpmāk cieši
sadarboties ar Rietumu partneriem. Turcija sniedz lielu ieguldījumu ANO
un NATO misijām Afganistānā, Libānā un Kosovā. Turcijai ir konstruktīva
loma Dienvidkaukāzā. Turcija gatava uzņemties atslēgas lomu
energoresursu tranzītā no Azerbaidžānas un Centrālāzijas uz Eiropu.
Daudzi Rietumu un turku analītiķi, ieskaitot Turcijas politiski spēcīgo
armiju, Erdoganam atgādināja, ka valsts stratēģiskā ietekme ir atkarīga
ne tik daudz no apbrīnotāju pūļiem Gazā un arābu galvaspilsētās, cik no
attiecībām ar ASV, ES un Izraēlu. Tūlīt pēc atgriešanās no Davosas, kur
viņš Izraēlas prezidentu apsūdzēja "bērnu slepkavībā", Erdogans ķerās
pie attiecību normalizācijas ar ebreju valsti. Taču, lai Turcija tiešām
būtu uzticams Rietumu partneris, tai jābūt ne tikai stratēģiskai
sabiedrotajai, bet no politiskās sistēmas, principu un vērtību viedokļa
arī rietumnieciskai valstij. Tas nozīmē, ka Turcijai jāpaliek
demokrātiskai un sekulārai valstij, kur valda likuma vara. Pirmām
kārtām pašu turku rokās ir nodrošināt, lai notiekošās pārmaiņas
stiprinātu Turcijas kā rietumnieciskas, demokrātiskas un sekulāras
valsts identitāti. Rietumu partneri var pozitīvi ieguldīt Turcijas
nākotnē ar ES iestāšanās sarunu aktivizāciju. ES ir labākā garantija
pret Turcijas islāmizāciju, jo islāmiskai Turcijai nav vietas ES.
Turcijas Republikas dibinātājs Mustafa Kemals Ataturks modernu Turciju
iedomājās kā valsti, kas ir pilnībā integrēta Rietumu vērtību un
principu sistēmā. Gazas krīze ir simptoms, ka šis projekts ir
apdraudēts. Rietumu interesēs ir palīdzēt īstenoties Ataturka vīzijai.
* Rakstā paustas autora personiskās domas, ne Sociālistu grupas viedoklis