Nav izveidots universāls rīcības plāns, un gandrīz nepastāv saistoši normatīvie akti, kas uzliek par pienākumu daudzajiem valsts un privātajiem operatoriem, kas pārvalda vairāk nekā simt sešdesmit dažādu datubāžu, nekavējoties izpildīt valdības rīkojumu. Nav arī noteikts, kam ir tiesības šādu rīkojumu dot. Kad 2003.gadā atklājās, ka nav skaidrības, kā rīkoties, ja Latvijas gaisa telpā parādās nepazīstams lidojošs objekts, valdība tad izstrādāja attiecīgos normatīvos aktus, kuros noteica, kas sniedz informāciju un kas dod rīkojumu šādu lidojošu objektu notriekt. Ar kiberuzbrukumu ir līdzīgi. Komandķēdei jeb rīcības algoritmam ir jābūt skaidram.
Situācija komisijas locekļiem likās tik nopietna, ka rakstījām vēstuli Ministru prezidentam Kalvītim, kurš savukārt rakstīja e-lietu ministrei, kura savukārt rakstīja…
Pēdējais sarakstes dokuments ir Godmaņa rīkojums e-lietu sekretariātam līdz šā gada 1.jūnijam sagatavot informatīvo ziņojumu.
Kamēr valdības locekļi un dažādu ministriju ierēdņi sarakstās, tiekas un saskaņo, ir zaudēts vesels gads. Augustā kiberuzbrukumu piedzīvoja Gruzija. Lai gan par kiberdrošības jautājumu vajadzētu satraukties kā Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas, tā Nacionālās drošības komisijām, tad tā atkal bija Ārlietu komisija, kas nu jau trešo reizi uzklausīja e-lietu sekretariātu.
Ziņojumu klausoties, bija sajūta, it kā mēs runātu pirmo reizi. Tālāk par situācijas inventarizāciju valdība tā arī nav tikusi. Riski ir izanalizēti, bet nekas nav izdarīts, lai tos novērstu. Lielākā daļa no ziņojumā minētajām darbībām, kas nepieciešamas, lai būtiski uzlabotu kiberdrošību, minētas nākotnes formā! Īss citāts: "Ir identificēti galvenie jautājumi, kas jārisina, lai (..) Valsts informācijas sistēmas drošības jautājumi tiktu risināti koordinēti valsts mērogā."
Gada laikā, 17 dažādu iestāžu un privātu uzņēmumu sadarbības rezultātā tapis tikai situācijas konstatējums, bet ziņojumā ieteikto 13 nepieciešamo pasākumu īstenošanai, lai uzlabotu drošību, droši vien būs vajadzīgi vismaz pieci gadi. Un tas viss apstākļos, kad pēc pārbaudītajām 129 no 165 valsts informācijas sistēmām apmēram 43% atzītas par kritiskām no drošības viedokļa un no 38 pārbaudītajām valsts iestādēm 15 tā arī nav apstiprināta atbildīgā persona par informācijas sistēmu drošību.
Būtu nepareizi visu atbildību par šo kolosālo neizdarību uzvelt e-lietu sekretariātam, kam nav piešķirtas nekādas pilnvaras, kas tā rīkojumus padara saistošus pārējām ministrijām un valsts iestādēm. Atbildība jāuzņemas valdībai kopumā un Ministru prezidentam īpaši. Valdība nav parādījusi politisku gribu šos jautājumus risināt steidzami un pēc būtības. Atbildība jāuzņemas arī tāpēc, ka nekas nav darīts, lai administratīvi nostiprinātu vienotību starp pārāk sadalītajām ministriju un iestāžu informācijas sistēmām, kā arī mazinātu datubāzu un operatoru skaitu. Ar normatīvo aktu nav arī noteikti ierobežojumi privātajam sektoram kiberuzbrukuma gadījumā.
Tas, ko e-lietu sekretariātam var pārmest, ir, kāpēc, zinot, cik kritisks ir stāvoklis Latvijā, viņi par to nav cēluši un neceļ trauksmi. Tā ir viņu neizdarība, ka arvien vēl nav tapuši un valdībā iesniegti priekšlikumi par normatīvajiem aktiem, to papildinājumiem un grozījumiem, kas nepieciešami, lai sakārtotu valsts informācijas sistēmu.
Godmanis ir paziņojis par nepieciešamību taupības nolūkos likvidēt e-lietu sekretariātu. Koalīcija it kā esot vienojusies sekretariātu saglabāt, tomēr šim lēmumam nebūs lielas nozīmes, ja tas saglabāsies tagadējā veidā. E-lietu sekretariāts ir jānostiprina, un tam jābūt pastāvīgā Ministru prezidenta uzmanības lokā.