Valdībā jāsaglabā zaļā dimensija

Visās Eiropas Savienības valstīs tādā vai citādā formā darbojas patstāvīgas vides aizsardzības ministrijas. Turklāt, piemēram, Vācijā vides resors pat nodarbojas ar enerģētikas problēmām. Tas ir loģiski, jo enerģētika perspektīvā tiek aplūkota energoefektivitātes un enerģijas drošības kontekstā, tāpēc zaļajai dimensijai šeit ir ļoti būtiska loma. Latvija pēc neatkarības atjaunošanas vides aizsardzības jomā allaž ir gājusi kopsolī ar Eiropu. Mūsu valsts, par spīti atsevišķām vietējām un dažkārt nenoliedzami asām problēmām, tomēr ir uzkrājusi prāvu pozitīvu pieredzi un piesaistījusi vairākus simtus miljonu latu ūdenssaimniecības un atkritumu sistēmas sakārtošanai, kā arī Latvijas unikālo biotopu aizsardzībai. Pat visuresošais Greenpeace Latviju ir apmeklējis tikai draudzīgās vizītēs, saprotot, ka vides sargos šeit parasti ieklausās un viņu viedokli iestrādā valstiski svarīgos dokumentos. Tā ir viena no pozitīvajām Latvijas valsts pārvaldes tradīcijām — plānojot attīstību, dot tai zaļo dimensiju.Vēsturiskas saknes Latvijas politiskajā sistēmā zaļie, aizstāvot vides tīrību un sakārtošanu, ir spējuši rast kopsaucēju ne vienā vien valdības koalīcijā. Tam ir spēcīgas vēsturiskās saknes. Ja atceraties, astoņdesmito gadu vidū Baltijas jūras reģionā Latvija vēl nevarēja lepoties ar īpašām rūpēm par jūras tīrību, tādējādi izraisot kaimiņvalstu neapmierinātību. Taču astoņdesmito gadu nogalē šo valstu attieksme mainījās. Tas sakrita ar zaļās kustības aktīvistu stāšanos Latvijas valstiskās neatkarības dedzīgāko atjaunotāju rindās. Zaļi domājošie cilvēki nekad nav vairījušies no sava viedokļa atklātas paušanas. Atcerieties manifestācijas ar zaļajiem lozungiem pret Rīgas metro, pret Daugavpils HES! Tās bija vienas no pirmajām, kurās masveidā tika paustas tautas alkas pēc brīvības. Iespējams, tas bija viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc pēdējā Latvijas Augstākajā padomē zaļie bija pārstāvēti ar 14 deputātiem, bet deviņdesmito gadu sākumā Vides aizsardzības komiteja ieguva ministrijas statusu. Eiropas mērogos tas bija loģisks un skaidrs solis. Vides jautājumi tika padarīti patiešām par valstiski nozīmīgu lietu. Tas ļāva līdzvērtīgā līmenī runāt ar ārvalstu partneriem par ekoloģijas jautājumiem, kā arī to risināšanai piesaistīt lielus līdzekļus — turklāt bieži vien nevis aizdevuma, bet dāvinājuma formā. Šāda filantropiska pieeja zaļajiem raksturīga visā pasaulē, un arī mūsdienās tā nav mazinājusies, jo vienas valsts ekoloģiskās problēmas parasti mēdz skart kaimiņvalstis vai pat visu reģionu. Piemēram, Zviedrijas valdība jau pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū konstatēja, ka lētāk un efektīvāk ir ieguldīt līdzekļus citu Baltijas jūras valstu ekoloģiskā stāvokļa uzlabošanā, nevis mēģināt Zviedriju no kaimiņiem "norobežot".Nozīmi nedrīkst mazināt Vides aizsardzība ir nebeidzams process, un to parāda kaut vai darbs, kas paveikts pagājušā gada nogalē, kad saspringta režīma apstākļos Ministru kabinets atrada iespēju izskatīt un pieņemt vairākus Vides ministrijas sagatavotus normatīvo aktu projektus, kas raksturo vides aizsardzības vietu valsts pārvaldē. Valdība akceptēja gan jauno Gaujas nacionālā parka likuma projektu, gan grozījumus Ūdens apsaimniekošanas likumā, gan grozījumus divos likumos, kuri regulēs savvaļas dzīvnieku reģistrāciju, ievešanu, audzēšanu un tirdzniecību. Vienlaikus valdība pieņēma arī virkni Ministru kabineta noteikumu, kas attiecas uz vides statistiku, gaisa aizsardzību un atkritumu apsaimniekošanu. Tas liecina, ka darbs rit pilnā sparā, taču nebūt nenozīmē, ka tas ir pabeigts. Gluži otrādi. Tādi aktuāli izaicinājumi kā klimata pārmaiņas, ķīmisko vielu kaitīgās ietekmes atklāšana, nelikumīga būvniecība kāpās un citi labvēlīgas dzīves vides apdraudējumi valsts pārvaldei izvirza jaunus pienākumus un uzdevumus. Vides ministrija regulāri konsultējas ar vides ekspertiem, zinātniekiem, nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, un, jāteic, pēdējā laikā zaļo aprindās ir jūtamas nopietnas bažas: kāda būs vides aizsardzības vieta Latvijas valstī turpmāk? Man ir līdzīgas bažas. Ir pilnīgi skaidrs, ka arī krīzes laikā vides aizsardzības nozīmi valsts pārvaldē nedrīkst samazināt, citādi finanšu un ekonomiskajām grūtībām pievienosies asas un grūti pārvaramas ekoloģiskās problēmas, kas prasīs lielus materiālos resursus — daudz lielākus, nekā mēs varam iedomāties. Ir pilnīgi skaidrs, ka mūsdienās dabas aizsardzība un sakārtota vide ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem sabiedrības labklājībai un attīstībai ne tikai valsts, bet visa reģiona un Eiropas Savienības mērogā. Tāpēc Eiropas Komisija ir gatava vides aizsardzībai atvēlēt miljardus. Mums jābūt pietiekami zaļiem un sakārtotiem, lai spētu piedalīties šajā procesā ar saviem projektiem un idejām. Tajā pašā laikā ir virkne ES vides normatīvu, kuri mums ir jāievēro vai jāievieš par piešķirto finansējumu, lai Eiropa atzītu, ka dotā nauda izmantota pareizi. Ja Eiropa dod, tad tai ir tiesības arī prasīt. Tāpat arī tuvākajos gados Latvijai būs jārespektē ES nospraustie Eiropas enerģētikas politikas mērķi jeb Programma 20-20-20 līdz 2020.gadam par 20 procentiem samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju, panākt, lai enerģijas galapatēriņa bilancē 20 procenti ir atjaunojamā enerģija, kā arī par 20 procentiem samazināt gaidāmo enerģijas pieprasījumu. Mēs esam uzņēmušies saistības. Esmu pārliecināts, ka mēs tās godam pildīsim, bet, lai to būtu iespējams darīt efektīvi, valdībai savā darbībā ir jāsaglabā patstāvīga zaļā dimensija. Tas nozīmē, ka nav nedz loģiski, nedz tālredzīgi vidi pārraugošās institūcijas integrēt citos resoros, īpaši tādos, kuru mērķis ir attīstība, nevis vides aizsardzība. Valsts pārvaldē Vides ministrija ir bijusi un tai katrā ziņā jāpaliek iekšējā un konstruktīvā opozīcijā, kas meklē optimālus kompromisus starp attīstības (visbiežāk — būvniecības) un vides aizsardzības vajadzībām. Šāda konstruktīvā opozīcija ir normālas demokrātijas prasība un visnotaļ reāls līdzeklis valsts ilgtspējīgas attīstības jeb, citiem vārdiem runājot, gudras, taisnīgas un tālredzīgas attīstības nodrošināšanai.