gadā Ministru padomē nebija rakstāmmašīnu ar latvisko šriftu. Tagad tam grūti noticēt, šodien iespējas latviešu valodas lietojumam ir ļoti labas - tā atguvusi zaudētās jomas, kļuvusi par ES oficiālo valodu, plaši lietota datorjomā. Valodas sociolingvistisko pozīciju stiprināšana ir bijusi pakāpeniska, kompromisu pilna, nepilnīga un nervoza. Nervozitāti, protams, var skaidrot ar politisko un demogrāfisko situāciju (arī rietumu valodnieciskos pētījumos ir noteikta 75% dzimtās valodas runātāju robeža, zem kuras pamatnācija kļūst ļoti nervoza). Kā pēdējo panākumu valodas pozīciju stiprināšanā varētu minēt t.s. skolu reformu 2004.gadā. Varbūt tas ir mans subjektīvs spriedums, bet kopš tās tālāku virzību uz valsts valodas nostiprināšanu grūti saskatīt. Runa nav par pētniecību un valodniecības projektiem - tur situācija ir pieņemama, nelielie resursi ir puslīdz sabalansēti ar cilvēkiem, kas kaut ko reāli dara. Lai gan daudziem ir iebildes, arī pati valoda strauji attīstās un paplašinās. Angļu valodas jūtamā ietekme vismaz pagaidām nav nekāds drauds. Runa ir par valodas vidi Latvijā, likumiem, noskaņām un tendencēm. Un te pēdējos gados redzam atpakaļslīdēšanu. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā attīstība bija strauja - likumi, atestācija, kursi, programmas, zināms cittautiešu entuziasms latviešu valodas apguvē, bet deviņdesmito gadu beigās progress noplaka. "Valsts valodas likumu" 2000.gadā nācās pieņemt atmiekšķētā veidā, piekāpjoties "Eiropas" prasībām, jo tā bija prioritāte. Valodnieki brīdināja, ka šāda likuma redakcija radīs sarežģījumus nākotnē, taču viņus mierināja, ka caurumus un šķirbas aizbāzīs ar nozaru un palīglikumiem. Taču šis darbs neveicas, bremzējas, tiek bremzēts. To kavē gan pārliecīga pieķeršanās pārmērīga liberālisma, multikulturālisma, globalizācijas, politkorektuma un citu modes tendenču nostādnēm, gan latviskā pielaidība un iecietība. Un ko tur liegt, to traucē arī vietējo krievvalodīgo pašpietiekamība un krieviskā neoimperiālisma atdzimšanas dvinga. Austrumu politiskais, ekonomiskais un lingvistiskais spiediens mūsu gadījumā gan ir tīrais nieks, salīdzinot ar to, kāds šodien tiek vērsts pret savu identitāti meklējošo Ukrainu, kas vēlas atvirzīties no "lielās un varenās". Arī iestāja ES un NATO pati par sevi negarantē latviešu valodas saglabāšanos un attīstību, neatsver latviešu valodas ierobežoto ekonomisko vērtību Eiropas un pasaules tirgū. Atstāt valodas jautājumu tirgus stihijai nevar, jo, kā teicis franču brīvības teorētiķis Žans Lakordērs, sadursmē "starp stipro un vājo brīvība ir tā, kas apspiež un likums ir tas, kas atbrīvo".
Tendences un iezīmes
Vērojama lēna ieslīdēšana divvalodībā - arvien vairāk redzam paralēlus tekstus, bezmaksas laikrakstus, reklāmas, instrukcijas, rēķinus divās valodās. Turklāt tieši kā padomju laikā nereti latviešu instrukcijas vai laikraksta nav - varbūt pieprasījums bijis lielāks? Krievu valodu arvien biežāk pieprasa kā nepieciešamu darba pienākumu veikšanā - un tie nav gadījumi, kad uzņēmumam ir sadarbība ar Krieviju.
Tiek piedāvātas jaunās integrācijas nostādnes, kur valsts valodas jautājums faktiski nav minēts, tas aizstāts ar multikulturālisma tēzēm.
Bet par minoritāšu valodu iespēju paplašināšanas nepieciešamību dzirdam katru dienu, un, nav ko slēpt, - tās nav līvu vai baltkrievu valodas, tā ir krievu valoda. Būsim atklāti - iespējami trīs scenāriji. Pirmā ir divkopienu valsts ar ierobežotu saziņu starp kopienām (turklāt tās atšķirībā no Šveices vai Beļģijas nav teritoriāli nodalītas) - ļoti trausls, politiski un sociāli nestabils veidojums. Otrā iespēja - integrācija uz latviešu valodas un kultūras pamata ar minoritāšu attīstības iespējām. Trešā iespēja - integrācija uz kādas citas valodas un kultūras pamata…
Valsts valodas aizsardzības likumdošanas jomā valda sastingums. Kad tiek virzīti elementāri labojumi likumos (APK), tos novilcina, mīklaini pazūd vēstule no Valsts valodas komisijas premjeram. Augstākās izglītības likumā par varītēm mēģina iebīdīt iespēju to sniegt krieviski, lai gan pienākumi un prasības augstskolām ir vienotas. Dažādas organizācijas, piemēram, Rektoru padome vai Latvijas Darba devēju konfederācija, prasa valsts valodas zināšanu prasību atcelšanu vai mīkstināšanu, nevis pauž dibinātas bažas par latviešu valodas zināšanu vai rakstības prasmes kritumu, kas pazemina strādājošo konkurētspēju.
Valodas vide
Vizuālā vide, manuprāt, nav sliktā stāvoklī visā Latvijā (paldies par to Valsts valodas centram), taču saskarsmes un audiālā vide - kafejnīcās, vingrotavās, veikalos, maršruta taksometros - bieži ir kā Maskavā vai Rjazaņā, nevis Rīgā vai Jēkabpilī. Krievu mūzikas fonā Russkoje radio vai Eho Moskvi stāsta par fašistiem, kas atkal maršē gar Brīvības pieminekli, krievu TV programmas piepilda sabiedrisko telpu utt.
Mediju vide ir specifisks jautājums, taču arī tur krievu valodas dominance tikai pieņemas spēkā. Ieslēdzot televizoru, tikai LTV1 puslīdz droši dzirdēsim latviešu valodu. Lai gan vismaz formāli pastāv kādi seši Latvijas kanāli, pārējos šī iespēja nebūs pārāk liela. Arī LTV1 var novērot kādu īpatnību - Panorāmā nereti puse no intervijām skan krievu valodā, protams, ar latviešu subtitriem. Angļu, vācu, franču valodā runājošos parasti nedzirdam, tiem virsū klājas latviešu tulkojums. Turklāt kur paliek Latvijas citu minoritāšu pārstāvji ar savām valodām? Jautājuma būtība nav par tulkojuma formu, bet par krievu valodas īpašo statusu, izņēmuma stāvokli.
Cita problēma ir jautājums par latviešu valodas kvalitāti subtitros - tā mēdz būt laba, slikta (negramatiska un kļūdaina) un katastrofāla (neatpazīstami burti, murgainas konstrukcijas). Līdzīga situācija valda DVD tirgū. Satelītkanālos poligloti var nodarbināt savas pelēkās šūnas, salīdzinot trīs jēgas ziņā pilnīgi atšķirīgus tekstus - oriģinālu, krievu virsrunu un latviešu subtitrus. Divvalodīgajiem izvēle ir mazāka - atliek minēt, kurš variants ir tuvāks īstenībai/loģikai, jo vēstījumi ir pilnīgi atšķirīgi. Esošie likumi arī šo jomu nespēj regulēt.
Ir pienācis laiks mūsu politiķiem aizbāzt spraugas un caurumus likumdošanā, lai mūsu valodas kuģis bez sūcēm varētu droši turpināt savu ceļu pasaules ūdeņos, lai garām braucošā naftas supertankkuģa radītie viļņi nedraudētu tam ar katastrofu. Latviešu valoda ir mūsu valsts, kultūras un identitātes pamats.
Visbeidzot - ko mēs katrs varam darīt? Runāt savā valodā visur Latvijā; censties vismaz publiskajā jomā runāt labā un koptā valodā; nenosodīt tos, kas runā sliktā latviešu valodā, bet cenšas to darīt; prasīt latviešu valodas lietojumu, kur tas pienākas - visur Latvijas valstī.