Un savu izpratni par šādu lietu kārtību mēs pat esam apliecinājuši ne reizi vien. Aizpagājušajā vasarā gājām uz referendumu pret drošības likumu grozījumiem, lai apliecinātu, ka valsts drošība ir mūsu drošība un tā nav pakļaujama atsevišķu grupu interesēm. Pagājušajā vasarā atkal gājām uz referendumu — prasījām sev tiesības atlaist Saeimas deputātus, ja tie nestrādā mūsu, t.i., valsts, interesēs.
Taču vasara savukārt vairāk vai mazāk karsti aizvien ir centusies pierādīt — tas, ka mēs esam valsts, nenozīmē, ka vasaras nav. Tāpēc, ko tur brīnīties — valsts izpaužas vasarā, un vasara izpaužas valstī. Piemēram, lasu un dzirdu — bezdarbs ietekmē atpūtnieku plūsmu Jūrmalā. Atšķirībā no treknajiem gadiem pludmale esot pārpildīta pat darbdienās. Par to, ka situācija valstī (darba nav ne tikai oficiāli reģistrētajiem bezdarbniekiem, to šovasar ļoti grūti atrast arī studentiem un skolēniem) ir mainījusi ne vien pludmales atpūtnieku skaitu, bet arī sociālo struktūru, pamanījis bārmenis Vladislavs, kurš Dienai izsaka vēlmi, ka pirktspējīgu cilvēku varēja būt vairāk, tas esot galvenais, kas pietrūkstot biznesam.
Savukārt Eiropas Komisija, kā zinādama, ka Latvijā bez darba palikušie cepas saulē, nupat nākusi klajā ar brīdinājumu izmantot atbilstošus saules aizsarglīdzekļus un atkārtotu aicinājumu pievērst uzmanību tagad skaidrāk saprotamajai marķējuma sistēmai uz saules aizsarglīdzekļiem. ES patērētāju aizsardzības komisāre Meglena Kuneva: "Šovasar mūsu vēstījums patērētājiem ir pilnīgi skaidrs — atcerieties, ka saules aizsarglīdzeklis ir tikai viens no vairākiem pasākumiem, kas vajadzīgi efektīvai aizsardzībai pret saules iedarbību!" Un gribot negribot jāsecina, ka visefektīvākais aizsarglīdzeklis pret saules iedarbību Latvijā ir tas, kas šobrīd liegts bezdarbniekam (kam pabalsts turklāt jātērē aizsargkrēmiem), — darbs.
Man ir darbs (un atkal saku: tputputpu), turklāt ciest nevaru gulēšanu saulē, tāpēc uz jūru braucu vakarā, kad nolijis lietus un pludmalē cilvēku maz. Un tā vien šķiet, ka tiem, kas tur ir, vajag tieši to, ko man, — to miera smaržu, ko jūra laiski veļ krastā. Vientuļš ceļotājs sēž pašā ūdens malā blakus savai lielajai mugursomai: seja pret apvārsni, kur drūzmējas vakara gaisma, bet skatiens tepat — grāmatā. Mana meita ātri uzstāda diagnozi — zīmējas, it kā citur nevarētu lasīt. Nu pat ja tā, tad ar to, ka te kāds zīmējas ar grāmatas lasīšanu, nav traucēts nevienam. Taču visai netālu no prezidenta rezidences žoga, tur, kur starp zilām miskastēm un ziliem soliņiem smiltīs izvietojušās teltis — acīmredzot līdz vēlam vakaram strādājošas ēstuves/krogi —, skaļi skan dziesmu ieraksti krievu valodā. Protams, mentāli Jūrmala kā vienmēr ir
Jaunajam vilnim gatava. Apspiežu sevī priekšlikumu par tā saucamā Uzvaras pieminekļa pārvietošanu uz šejieni (ja jau gādāt par kādas cilvēku grupas komfortu, tad līdz galam) un atzīstu, ka, piemēram, arī skaļa latviešu šlāgera atskaņošana te būtu nevietā. Jo cilvēkam, kurš ir noticējis, ka viņš ir valsts, atbraucot uz savas valsts jūru, ir tiesības ja ne vairāk, tad vismaz dzirdēt tās viļņus.
Taču vasaru Latvijā var meklēt ne tikai pie jūras. Vasara, protams, ir arī tirgū. Valsts ieņēmumu dienests tur jau pabijis, un tagad vairāk nekā tonna Centrāltirgū nelikumīgi tirgoto augļu (aprikozes, melones, arbūzi, zemenes) un dārzeņu (galvenokārt paprika) ir ceļā uz četriem Latvijas bērnunamiem. Man citā tirgū cita pieredze. Svari vēsta, ka par mūsu groziņā sabērtajām zemenēm jāmaksā lats un deviņdesmit deviņi santīmi. Dodu saimniecei divlatnieku un eju prom. Tante skrien pakaļ: "Jūsu santīms!"
Cilvēku drūzma uz perona, kur gaidāms Jūrmalas vilciens. Rinda pie Satversmes tiesas, lai iesniegtu konstitucionālo sūdzību par likuma grozījumiem, kas paredz pensiju un algu samazinājumu. Jūlijs būs karsts, gaisa temperatūra sasniegs plus 30 grādu, prognozē Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra. Topošajam pirmklasniekam, kas pagaidām vēl tiešām grib mācīties, jaunā skola sūta ziņu — pirmajā septembra nedēļā, visticamāk, streikosim. Zemenes. Gar jūras malu skrienoša Prokopčuka. Vasara Latvijā.