Vecums nav šķērslis

Maijai, līdzīgi kā daudziem viņas vecumā, nav darba. Tomēr pretēji Maijai - daudzi viņas vienaudži jūtas nelaimīgi un vientuļi. Sabiedrība ļauj viņiem mierīgi un pa daļai pat komfortabli sēdēt uz ragutiņām. Izmainot attieksmi pret to, kas ir vecums, iespējams mainīt situāciju. Tā rezultātā ieguvēji varētu būt ne tikai pensionāri, bet arī pārējā sabiedrība. Vecie atstumtie Pētījums Trīs Latvijas reģionu pagastu sociāli atstumto grupu iespēju darba tirgū veicināšana parādīja, ka daudzas sociālās atstumtības riska grupas ne ar ko īpašu neizceļas. Sieviešu un vīriešu rādītāji bija vienādi, krievu un latviešu - identiski, turīgo un mazturīgo atšķirības - nelielas (turīgie nedaudz vairāk apmeklē sabiedriskus izklaides pasākumus), bērnu skaits ģimenē arī ietekmēja tikai nedaudz kontaktus ar apkārtējiem cilvēkiem, toties ģimenes lielums to kompensē. Tai pat laikā būtiskas un skaidras sakarības ir novērojamas attiecībā uz vecākiem cilvēkiem. Šeit dati ir šādi: apmēram līdz 35 gadu vecumam sociālā atstumtība samazinās. Iedzīvotāji iegūst arvien vairāk kontaktus, satiekas ar vairāk cilvēkiem, apmeklē vairāk pasākumus, viņiem izveidojas ģimenes, viņiem ir darbs. Tas viss sociālo atstumtību mazina. Vislabāk sociāli iekļautie ir vecumā ap 35 gadiem. Sekojošā dzīves posmā atstumtība sāk strauji palielināties un šis rādītājs ir sliktākais visvecākajiem cilvēkiem. Interesanti, ka jauniem cilvēkiem līdz ar labāku sociālo iekļautību palielinās arī tas, cik laimīgi viņi jūtas. Tomēr tā notiek tikai, kamēr netiek pārsniegts 25 gadu vecums. Tālākā posmā, kaut arī aptaujātie ir labi integrēti sabiedrībā, viņu laimes sajūta samazinās. Jo vecāks cilvēks - jo mazāk laimes. Visnelaimīgākā no visām aptaujātajām grupām ir vecumā virs 65 gadiem. Visstraujākais laimes sajūtas kritums ir vecuma grupā starp 26 un 35 gadiem. Trīsdesmitgadnieki ir arī tie, kuri ir vislabāk iekļāvušies darba tirgū, bet acīmredzot dažādu rūpju un atbildības nasta nospiež viņus pietiekami nopietni. Lai nu kā - šo grupu iesaistīt darba tirgū nav nepieciešams, jo tas jau ir noticis. Šajā ziņā veciem cilvēkiem situācija ir daudz sarežģītāka. Grupa virs 65 gadiem jau pēc definīcijas nav darba tirgus dalībnieki, bet gan pensionāri. Tomēr tieši viņiem sociālās atstumtība, kas saistīta gan ar to, ka bērni ir jau lieli un patstāvīgi gan arī ar to, ka vairs nav regulārās saiknes ar kolēģiem darbavietā, kļūst arvien nozīmīgāka. Risinājums: eksperti Tāpēc rodas jautājums - kā uzlabot situāciju cilvēkiem, kuru iespējas iesaistīties darba tirgū ir niecīgas tāpēc, ka viņi jau pēc definīcijas ir ārpus tā? Mūsdienu situācijā, kad uzsvars bieži vien tiek likts uz jaunām zināšanām un prasmēm, vecāku cilvēku iemaņas tiek uzskatītas par maz vajadzīgām. Tomēr tā tas ir tikai daļēji. No vienas puses viņiem tik tiešām var būt ierobežotas zināšanas gan par datoriem, gan svešvalodām, gan jaunākajām tehnoloģijām. Tai pat laikā dzīves gājumā uzkrātā pieredze gan veicot tiešos darba pienākumus, gan arī vienkārši dzīvojot var izrādīties ārkārtīgi vērtīga. Ja vien tai pievērstu pietiekoši daudz uzmanības. Tāpēc pagastos ir ieteicams izveidot sistēmu, kas ļautu adekvāti izmantot šīs dzīves pieredzes laikā iegūtās un bieži vien arī no paaudzēm pārmantotās zināšanas. Viena iespēja ir iesaistīt pensijas vecumu sasniegušos jauniešu neformālās izglītības projektos. Darbmācībai nav jānotiek vienīgi klasē, apgūstot noteikto ēvelēšanas vai izšūšanas normu. Tā var būt saistīta arī ar praktisku iemaņu apgūšanu jomās, kas ir būtiskas lauku apvidos - sākot ar kartupeļu stādīšanu un beidzot ar jumtu lāpīšanu. Jaunieši ar zemām pamatprasmēm ir viena no sociālās atstumtības riska grupām. Tomēr lauku apstākļos jēdzienam' "zemas pamatprasmes" ir cita nozīme. Juristam vai ārstam kartupeļu laukā ir zemas pamatprasmes. Datorspeciālistam kūtī ir zemas pamatprasmes. Tāpēc šāda pensionāru un skolēnu sadarbība varētu viecināt daļu lauku dzīvē nepieciešamo, tādējādi uzlabojot kopējo izglītības līmeni. Pētījuma laikā tika novērots arī, ka iedzīvotāji parasti skatās visai skeptiski uz iespējām aktīvi iesaistīties pagasta politikas veidošanā. Laikā, kad uzsvars tiek likts uz jaunajām zināšanām, paaudžu maiņu kā pozitīvu iezīmi un jaunības kultu kopumā, veco aiziešana no vietējās politikas var tikt uzskatīta par pozitīvu iezīmi. Tomēr tas neizslēdz vecāko iedzīvotāju iesaistīšanu, kaut vai ar padomdevēja funkcijām. Tā, piemēram, ir iespējams izveidot pieredzes ekspertu padomes, kuras dotu savus atzinumus attiecībā uz pagastā izskatāmiem jautājumiem. Šādai padomei nebūtu iespēju tieši ietekmēt pašvaldības darbu, bet gan sniegt padomus un ieteikumus, balstoties uz savu dzīves pieredzi. Vai rūpes par vecajiem? Abi minētie piemēri ļauj risināt vairākas problēmas vienlaicīgi un ļauj attālināties no modeļa, kurā vecākās paaudzes iedzīvotāji ir sociālās aprūpes objekti. Pirmkārt, šādi (vai līdzīgi) risinājumi dod iespēju atklāt un izmantot zināšanas, kuras citādi varētu tikt aizmirstas vai atstātas novārtā. Tādējādi tiek dots ieguldījums gan izglītībā, gan arī vietējās rīcībpolitikas veidošanas procesā. Otrkārt, pensionāru iesaistīšana neformālās izglītības vai politikas procesā var pavērt iespēju mazināt sociālās atstumtības risku vecajiem cilvēkiem. Tomēr pensionāru iesaistīšanai ir vairākas problēmas: nepieciešams pārvarēt uzskatu, ka tikai jaunās zināšanas ir apgūšanas vērtas, un ir vajadzīga kopienas vēlme iesaistīt visus iedzīvotājus. Pēdējais ir ļoti būtisks elements sociālās atstumtības mazināšanā. Ja atsevišķas grupas vai indivīdi nespēj iekļauties, tad šai nespējai vienmēr ir divas puses - tie, kas tiek atstumti un atstūmēji. Šajā ziņā jautājums ir par sabiedrības vēlmi nodrošināt labus apstākļus, iesaistīt un pieņemt grupas, kuras ir atstumtas. Pētījuma rezultātā veco cilvēku stāvoklis aplūkotajos pagastos šķiet visproblemātiskākais un tieši tāpēc tam vajadzētu pievērst vislielāko uzmanību.